Sektas un citi maldu ceļi …

Ir tēmas, par kurām mēs ikdienā neaizdomājamies, kamēr tas kaut kādā veidā neskar pašu vai tavus tuviniekus.

Kad kāds nonāk šādā manipulatīvas organizācijas ietekmē, tad vislielākā neizpratne, šoks un ciešanas ir tieši tuvākajiem, jo pats ir eiforijā, jūtas atradis savu īsto vietu, virzību, dzīves aicinājumu, Dievu.

Meklējot atbildes un mēģinot saprast, kas notiek ar cilvēku gan fiziski psiholoģiskajā, gan enerģētiskajā un dvēseles plānos, es šeit pieminēšu vairākus psihologu un pētnieku darbus, kas pamatīgi ir iedziļinājušies tēma no visādiem skatu punktiem.

 

Šajā rakstā ar vārdu ”sekta” apzīmēšu dažādas organizācijas, ne tikai tādas, kas definētas Vikipēdijā. Tās ir organizācijas, kurās iekļaujoties, cilvēks lielākā vai mazākā mērā pazaudē savu individualitāti, spēju redzēt lietas adekvāti, zaudē savus individuālos mērķus un ļoti bieži arī ģimeni, draugus, darbu un materiālos uzkrājumus. Pretī saņem parasti samērā īslaicīgu (aptumsums ilgstot vidēji līdz 2 gadiem) aizrautību, piederības sajūtu, atbalstu no kopienas locekļu puses, uzslavas, un,- galvenais, pārliecību, ka to visu dara cēlu mērķu labad (cilvēku labumam, Dieva vārdā utml.) 

 

 

Šajā aspektā sekta ir gan kardinālas un mazāk kardinālas reliģiskas organizācijas, gan kopienas ar izteikti autoritatīvu līderi un idejisko pamatu, gan daži uztura bagātinātāju tirgotāji un piramīdas biznesa uzņēmumi.

 

Lielākā daļa sektu balstās uz ļoti spēcīgu, harizmātisku, pārliecinošu līderi un nopietnu ideoloģisko platformu, kam pamatā ir cēls, nozīmīgs, cilvēkiem vajadzīgs mērķis un ideja.

Kāpēc cilvēki nokļūst sektās?

Ir novērots, ka daudzas un dažādu novirzienu sektas, dīvainas pussektainas kustības un līdzīgas parādības aug kā sēnes tieši pārmaiņu laikos. Eksperimenta, ko veica amerikāņu pētnieki S.Šehters un D.Singers, rezultātā tika noskaidrots, ka šī parādība ir konkrēta efekta sekas. Tēze, ko viņu izvirzīja, bija sekojoša: kad fiziskā realitāte kļūst mazāk saprotama, kad nav drošības par rītdienu un izpratnes par to, kas notiks, tad sociālās reālijas sāk palikt svarīgākas par paša realitāti.

Pētnieki veica šādu eksperimentu:

Uzaicināja studentus, lai izmēģinātu it kā jaunu vitamīnu piedevu, ko špricēja vēnā. Shēma bija vienkārša. Viens cilvēks (apzīmēsim ar X) ienāk telpā un redz, ka kādam citam (apzīmēsim ar Y) ielaiž vēnā šo vitamīnu. Tad X uz to pašu procedūru iet uz citu telpu, bet vēl pēc tam dodas tālāk uz 3 telpu, lai aizpildītu kādu anketu un sniegtu atbildes par savām sajūtām.

Un, lūk mūsu X ierauga sākotnēju Y, kas īstenībā ir aktieris šajā eksperimentā, kas jau šajā anketā kaut ko raksta…

Y šajā ekperimentā īstenībā bija divas lomas. Vieniem X-iem pie anketas aizpildīšanas viņš demonstrēja, cik priecīgs ir, cik apmierināts ar dzīvi un, cik viņam viss ir labi. Citiem Xiem (otrai kontrolgrupai) tieši pretējo- dusmīgi švīkāja anketu, piesita ar kāju, lamājās… Kas tajā laikā notika ar ”īstajiem”eksperimenta dalībniekiem?

Pirmkārt, viņiem injicēja nevis vitamīnus, bet nelielu ”epinefrīna”(sintētiskā adrenalīna) devu, kas uz organismu iedarbojas sekojoši: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē.

Otrkārt, visus ”īstos”dalībniekus vēl sadalīja 3 grupās. Vieniem teica, ka vitamīnu piedeva ir ļoti laba, bet no tās mēdz būt blakusefekti: paātrinās sirds darbība, rodas svīšana, neliels drebulis, sausums mutē. Nu, ja gadījumā uznāk, tad lai viņi nebaidoties. Tātad pabrīdināja par to fizisko realitāti, kas gaidāma.

Kamēr pārējām divām grupām neko par šo neteica. Pēc injekcijas vienkārši visus aizsūtīja uz to istabu, kurā atradās aktieris, kurš vai nu dusmojās, vai nu priecājās.

Un, kas tad izrādījās?!

Tie, kuri redzēja ‘aktiera” agresiju, pēc kaut kāda laika arī sāka dusmoties.

Tie kuri, redzēja laimīgo un priecīgo, paši sāka priecāties un justies laimīgi.

Savukārt, tie, kas tika brīdināti par blakus efektiem, neatkarīgi no tā, kādā ”garastāvoklī” redzēja ”aktieri’, palika mierīgi. Tātad viņi zināja, ka viss, kas arviņiem notiek ir injekcijas, nevis kaut kādu iekšēju savu problēmu, sekas

Tās abas grupas, kas neko nezināja par iespējamajiem blakusefektiem, pārņēma ”aktiera” uzvedības modeli. Viņi nezināja, kāpēc viņiem parādījās sirdsklauves, sausums mutē utt., bet ieraugot otru cilvēku, kas it kā saņēmis tādu pašu injekciju kā viņi un viņa izpausmi (dusmas vai prieku) pārņēma šo reakciju. Notika tāds fenomens, ka viņi sāka uzvesties tieši tāpat, bet jau īstu sajūtu līmenī.

Lūk, kādus secinājumus izdarīja abi pētnieki: mūsu emocijas rodas no mūsu vērtējuma. Pirmā grupa novērtēja savu stāvokli kā agresīvu un dusmojās, otrā, kā laimīgu un priecājās, bet tā, kura tika brīdināta, paši ieklausījās savā ķermenī, savās sajūtās, un zinot iespējas, palika mierīgi.

Kā tas notiek dzīvē?

Kad valstī vai cilvēka personīgajā dzīvē iestājās krīze, kad viņš nezina kā rīkoties, nesaprot, kas notiek, pietiek pie apvāršņa parādīties kādam harizmatiskam līderim, kas konkrēti un skaidri saka, kur skriet, ko darīt, ko lauzt, dedzināt, pārdot, kam lūgties, ko mīlēt, ko ienīst, kam ticēt, utt., cilvēki sāk šādam līderim iet līdzi. Un šādas ”idejas”vai ”mācības”sekotāji aug ģeometriskā progresijā.

Cilvēki, kuriem nav stingri noformējies iekšējais serdenis, ir tā iekārtoti, ja nesaprot, kas ar viņu notiek, tad viņam vajag uz kādu orientēties, jo nav pašam savu iekšējo orientieru. Un, jo apkārt ir vairāk šādu cilvēku, kas pakļaujas un iet kādam pakaļ, jo grūtāk nepadoties šādai ietekmei.

Ja Jūs sadomāsiet organizēt savu sektu, to izdarīt ir ļoti vienkārši. Uzrunājiet tos cilvēkus, kam ir visvairāk nenoteiktības dzīvē. Kas ir apjukuši, dezorientēti, neredz ceļu, izeju. Un piedāvājiet tieši to, kas viņiem ir visvairāk vajadzīgs- noteiktību, mērķi, atbalstu, domubiedrus -bēdubrāļus, utt.

Noteikti skaisti un pārliecinoši runājiet: ka pasaules gals būs pēc diviem gadiem, un, ja cītīgi lūgsieties, ziedosiet visu pēdējo (laiku, enerģiju, līdzekļus) Dieva darbiem, tad izglābsieties. Protams, ne vienmēr ideoloģiskajam spiedienam jābalstās uz bailēm, vēl efektīvāk strādā cēlais mērķis, ”kalpošana Dievam”, palīdzēšana cilvēkiem, utt. Lūk, un sekta gatava! 🙂

***

Tālāk vēl viena psihologa pētījums. Cilvēka psihei ir hierarhiska struktūra:

Gars                      Beznosacījuma vērtības

Dvēsele               Motīvi

                            Intereses

                            Vēlmes

                            Vajadzības

Ķermenis             Instinkti

                            Refleksi

Lai arī visu cilvēka psihes līmeņu mijiedarbības koncepts ir ļoti sarežģīts, nosacīti var izdalīt sekojošu likumsakarību: lai pilnvērtīgi darbotos, izpaustos augštākstāvošās vajadzības, ir jāapmierina pamatvajadzības. Līdzīgi kā A.Maslova piramīdā.

Viena no cilvēka bāziskajām pamatvajadzībām ir vajadzība pēc drošības, kura balstās uz pašsaglabāšanās instinktu.

Šai pamatvajadzībai vajag:

  • Fizisko (ķermenisko) komfortu;
  • dvēselisko komfortu;
  • informacionālo stabilitāti;
  • sociālo stabilitāti.

Parastos apstākļos tikai vairāk vai mazāk apmierinot šīs pamatvajadzības visos tās aspektos, cilvēks kļūst gatavs adekvātiem garīgiem meklējumiem.

(Par to taps viens no maniem nākamajiem rakstiem: sakārto bāzi un tad ej garīgumā! 🙂

Mūsdienu realitātē visas šīs drošības pamatvajadzības komponentes ir ļoti grūti apmierināt: nestabilitāte darbā, attiecībās, sabiedrībā, slimības, informatīvās telpas ietekme, utt.

Tādejādi, lielāka daļa cilvēku neizjūt šo stabilitāti un viņā ieslēdzas orientējošais reflekss, kas liek cilvēkam meklēt tos apstākļus, pie kādiem viņš varēs justies drošībā.

Pavisam dziļā cilvēka psihes līmenī (kolektīvās bezapziņas, arhetipu) pirmais veids, kur cilvēks mēģina atrast drošību, ir reliģijā vai garīgumā.

Lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem, cilvēks sāk meklēt vis kaut kur un vislabprātāk vēlētos saņemt jau gatavus risinājumus.

Konstruktīvās garīgās mācības, reliģijas nedod gatavas receptes, gatavas atbildes, bet palīdz uzvedināt, norādīt tajā virzienā, kur cilvēkam jāpieliek pūles, lai mainītu sevi.

Bieži vien, cilvēki, kas ir izgājuši daudz un dažādus kursus, izmēģinājuši dažādas reliģijas, mācības, labākajā gadījumā apjūk, sliktākajā- viļās un dusmojās, jo nekur viņam nav iedots gatavs risinājums.

Tā vietā, lai turpinātu strādāt ar sevi, cilvēks turpina meklēt kādu veidu, kā iedot sev šo stabilitātes un drošības sajūtu.

Tad, skatoties pēc tā, kāda no drošības pamatvajadzības komponentēm ir visvājākā, tajā virzienā notiek visaktīvākie meklējumi no cilvēka puses. Piemēram, ja finansiālā puse ir tā, kas izjūtās, kā visvājākā, tad vislielākā iespēja, ka cilvēks ies spēlēt automātus, pirks loterijas biļetes, iestāsies kādā izplatītāju firmā utml. Pietam, ko tieši izvēlēsies, ir atkarīgs no apzināšanās līmeņa.

Visas šīs organizācijas, lai ko tās solītu: izdziedināt no visām kaitēm, nodrošināt finasiālo neatkarību, kalpot cēlu mērķu vārdā vai atvērt Debesu valstības vārtus, visas ļoti meistarīgi manipulē ar cilvēka vajadzību pēc drošības.

Un, jo novājinātāks cilvēks ir savā patībā, jo vājaka ir viņa saikne ar paša iekšējo serdeni, Dvēseli, jo lielāka iespēja viņam ir nonākt šādu organizāciju nagos, kas atstāj graujošu ietekmi un visiem cilvēka eksistences līmeņiem- no bioloģiskā līdz garīgajam.

Pietam šis cilvēks, kurš nokļūst šo destruktīvo organizāciju ietekmē, šo ietekmi uztver kā rūpes par sevi, atbalstu, kopību (gan ar cilvēkiem, gan kopīgiem mērķiem, idejām). Viņš jūtas drošībā, piederīgs, noderīgs… Viņam ir priekšā nolikts mērķis, tas nekas, ka tas nav viņa mērķis, bet nu vismaz ir mērķis, ir vadoņa iedots darbu/darbību saraksts. Viss ir skaidrs un viss ir skaisti. Un vēl tās eiforiskās sajūtas! Kad pēc ilgas dreifēšanas, depresijas, paššaustīšanas, nevērtības sajūtas pēkšņi visu noliek uz paplātes!!!

Piemēram, vēlāk (sākumā ir tikai skaisti vārdi, cēlas runas, uzslavas), kad parādās kontrole (laika, darbošanās, informatīvā) no Guru/Vadoņa puses, cilvēks to uztver kā tādas rūpes, kas pašam ļauj noņemt no sevis atbildību par savu dzīvi un uzlikt to kādam citam.  Tāpēc ir ļoti grūti cilvēkam ieraudzīt patieso realitāti. /Pēc dr.psih. Jarasova N./

Viens no parametriem, pēc kura varētu izšķirt kādiem īstenībā spēkiem kalpo organizācija, ezotēriskā apvienība, kāds garīgais līderis vai skola, ir tas, vai cilvēkam tiek dota pilnīga brīvība. Vai no viņa netiek prasīts nākt uz konkrētu skaitu nodarbību, vai kādi citi noteikumi, kas uzliek saistības vai pienākumus šajā organizācijā. Piemēram, jāapmeklē sapulces, obligāti jāsludina, jāvervē, jāziedo, jāapmeklē ”dievkalpojumi”, jānāk vēl un vēl uz konsultācijām, utt.

***

Vajadzība pēc drošības, atbalsta, noteiktības cilvēkam, kurš vēl nav atradis pats sevī šo visu, ir ļoti svarīga. Viņš to meklē visur- ģimenē, apkārtējos cilvēkos un, ja nesaņem, tad viņā formējās neapmierinātības sajūta, stress un pat depresija.

Konstruktīvais ceļš ir meklēt, kā to visu sev iedot pašam, jo tieši tādēļ šī situācija ir dota no Augšas. Izdziedinot, pieņemot sevi, iemīlot sevi, atrodot kontaktu ar savu Dvēseli. Viss garīgais ceļš ir ceļš pretī šim mērķim.

Bet nereti gadās, ka cilvēks nogurst un spēki viņa izsīkst, un viņš kļūst par ēsmu tiem spēkiem, kas stāv aiz dažādām sektām, pseidogarīgām organizācijām, uml.

Viņš ir dezorientēts un neredz ideju, risinājumu, neredz kā sevi piepildīt un tik ļoti vēlās sajust mieru, stabilitāti, piepildījumu un veidus, kā sevi realizēt.

Cilvēks atdod daļu no sevis, savas dvēseles apmaiņā pret visu augstākminēto. Ar šo savu enerģiju, vai tā būtu nauda, vai fiziskais ieguldījums, vai laiks un spēki, viņš uztur šo organizāciju, ļauj tai zelt un plaukt, saņemot par to tikai balzāma pilienu uz savām brūcēm, kas uz mirkli liek aizmirst par visu pārējo patieso savas dzīves realitāti.

Un parasti šī patiesā realitāte ir tā, ko šis cilvēks negrib redzēt. Viņš negrib skatīties uz to, ko pats ir radījis. Viņš negrib risināt, uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savām iepriekšējām izvēlēm. Viņā ir liela vēlme aizbēgt, noslēpties, atrast kādu, kas pasaka priekšā, kas jādara, lai pašam nebūtu jāpieņem lēmumi, jāizdara izvēles. Viņš labprāt iesaistās un dara to, ko viņam liek: tagad ej strādā, tagad ej lūdzies, tagad ej izplati skrejlapas, tagad ej piesaisti jaunus adeptus, utt.

Apkārt ir daudz tādu pašu kā viņš un viņš nejūtas vairs tik viens. Vienmēr taču bariņā ir drošāk.

Pamazām individualitāte izšķīst un pazaudējās kopējā robotizētajā ikdienā. Sektas vadonis cenšas rūpēties, lai adepti būtu aizņemti darbā, kalpošanā, kopējās vakarēšanās, lai pēc iespējas mazāk laika paliktu ārpasaulei.

Tumsas pasaulei ir milzumdaudz instrumentu, kā sagrābt cilvēku un likt cilvēka enerģijai kalpot, barot šos pasauli. Un atbilstoši katra apziņas līmenim, pretī ir šīs pasaules piedāvājums. Tāpēc iekrīt arī visgudrākiem un garīgākie.

Kad cilvēks ir novājināts, izmisis, dezorientēts, nobijies, stresā, depresijā, tad tieši atkarībā no viņa apzināšanās līmeņa, viņš vai nu bēgs no savas neapmierinošās realitātes tādās atkarībās, kā alkohols, narkotikas, spēļu automāti, vai arī jau augstāka līmeņa lamatās, kā reliģijās, okultiskajās organizācijās, dažādās kopienās.

Kopienas, kurās tiek apmierinātas visas drošības vajadzības komponentes: ir gan jumts virs galvas, gan kopējs zupas katls, gan domubiedri/bēdu brāļi, gan Guru/Vadonis, kas visu pasaka priekšā un par visu uzņemās atbildību, ir visuniversālākās organizācijas, kurās visreālāk ir pazaudēt sevi un degradēt līdz nozombētas marionetes līmenim.

Ļoti maz uz zemeslodes ir tā saucamās apgaismotās kopienas, kur katrs saglabā savu individualitāti un, kurās visi ir tādā apziņas līmenī, lai darbotos vienlīdzīgi un kopējam labumam. Jo mums visiem vēl ir tāls ceļš ejams. Tas ceļš, ko sauc par Ceļu no Ego uz Sirdi.

Nonāksim mēs tur, kad mūsos vairs nebūs nekādu baiļu, kad iesim roku rokā ar savu Dvēseli, un tad pievilksies tās Dvēseles, kas arī jau ir šajā vienotības līmenī. Kur katrs realizēs savas idejas, bet vienlaicīgi dos pienesumu visiem.

Kā tikt ārā no sektas?

Tas ir iespējams, tikai tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ, adepts pats sāk apzināties, ka ir iekļuvis lamatās. Internetā atradu stāstus no tiem, kas ir izkļuvuši un, cik grūti tas ir.

Šie cilvēki tik ļoti tic idejai, produktam, cēlajam mērķim un Guru/vadonim, ka šī oraganzācija kļūst par viņa dzīves pamatu un jēgu. Viss, kas bija svarīgs iepriekš, kļūst sekundārs vai nevajadzīgs. Ja partneris neiet līdzi (vienmēr viņu mēģina ievilkt), tad ģimenes, attiecības izirst gandrīz vienmēr. Adepts, kurš sākotnēji ir sajūsmā par to, kas viņam ir atvēries, mēģina tur ievilkt visus- radus, draugus, paziņas. Tā kā visiem nav tāds psihoemocionālais stāvoklis, tad pārējie, protams, skaidri redz, kas notiek, mēģina kaut ko darīt, glābt, vest pie prāta, bet panāk tikai to, ka nokļūst ”pretinieku nometnē”

Tāpēc tikai pats, ja spēs atrast sevī iekšēju resursu, drosmi un spēku, varēs tikt ārā. Tad, kad sapratīs (un tam var vajadzēt ļoti daudz laika), ka neviens cits, nekāds ārējs faktors, nevar tevi piepildīt, nevar mūžīgi aizlāpīt Tavus baiļu un nepaļaušanās caurumus, tikai tad, kad pieņems lēmumu celties, uzrotīt piedurknes, uzņemties atbildību par savu paša dzīvi un beidzot sākt darīt, tikai tad parādīsies kāda cerība uz pilnvērtīgu dzīvi. Dzīvi, kur cilvēks pats dziedina, pats veido, pats izvēlas, pats realizē. Savu dzīvi, savas idejas, savus mērķus.

Tad, kad es pirmo reizi nonācu šadā vienā organizācijā, ko vārdā nesaukšu, es ar tādu apbrīnu skatījos mutē šīs organizācijas vadonim…kaut arī man daudzi viņa lietotie vārdi, lika nepatīkami sarauties, bet tas, ko viņš teica un runāja, bija tik cēli, tik pareizi, tik iespaidīgi…ka beigās, es ieliku ziedojuma kastītē tādu naudas summu, kādu nekad nekur nebiju atstājusi. Kā apmāta…

Otro reizi es tur nokļuvu, jau daļēji saprotot, kas notiek, bet ne līdz galam. Atkal bija ļoti spēcīga runa. No sākuma es ļāvos šai hipnozei, bet vienā brīdī piefiksēju Vadoņa acīs tādu dēmonisku uguntiņu, un tādu kā nelabumu pakrūtē, kas kāpa uz augšu. Tā kā pazīstu savas ķermeņa reakcijas, tad uzreiz pilnībā pamodos. Un sāku skatīties jau citām acīm- ieraudzīju visas tās NLP metodes, ko ļoti meistarīgi lietoja Vadonis, balss modulācijas maiņas- te maigi un mīlīgi, te rupji un asi. Un, tad vienā mirklī es pagriezos atpakaļ un paraudzījos klātesošo sejās. Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Es ieraudzīju pakļautu, nozombētu, apmātu, dievinošu ļautiņu skatienus. Uzkrītoši bija, ka neredzēju inteliģentu, intelektuālu cilvēku klātbūtni šajā pasākumā. Pēc smadzeņu skalošanas daļas, vadonis aicināja visus baudīt kopīgu maltīti, bet man jau bija skaidrs, kas notiek caur kopīgām maltītēm šajā gadījumā un bija liela vēlēšanās bēgt, kur acis rāda…

Izanalizējot visas savas sajūtas, meditācijā ieraugot, kā kustās enerģijas, kā tās tiek paņemtas, kur un kā virzītas, man pavērās pavisam cita aina uz pasauli un tajā notiekošajiem procesiem. Pareizāk sakot, atvērās daži aspekti, kurus es vēl nepazinu.

Šīs ir Dvēseļu mācībstundas, gan tam, kurš izvēlās atteikties no sevis un no savas dzīves, gan tiem, kas bija atradušies blakus un pēkšņi zaudē šo cilvēku.

Jo zaudējums jau nav tikai fizisks. Kā teica viena redzoša sieviete par šo cilvēku, kas divu dienu laikā pilnībā iekļuva šajās lamatās: ”viņa dvēsele atrodas tur, uzsprausta uz mieta”. Viņš skries un tieksies uz to vietu, kur ir daļa no viņa. Un viņā pašā šīs dvēseles klātesamības gandrīz vairs nav vai ir minimāla, tāpēc tuviniekiem viņš šķiet svešs, nomainīts, bez savas individualitātes, starojuma, tukšu skatienu un ar vienīgu vēlmi tikt atpakaļ uz savu ”oāzi”.

Bet pienāks diena, kad Dvēselei izdosies saklaudzināt un atmodināt arī šo pagalam nomaldījušos cilvēku un tad viņš būs izgājis savu zemāko punktu, no kura vairs ir tikai viens ceļš. Augšup. Atpakaļ pie sevis. Pārējie var tikai lūgties, lai tas notiek pēc iespējas harmoniskāk un vēlams vēl šajā dzīvē…

Inta

Esam!

Papildus raksti:

http://www.delfi.lv/news/national/politics/religisko-krapnieku-apkarotajs-bridina-par-mazo-sektu-briesmu-darbiem.d?id=45614554

Kā atpazīt sektu?

https://www.vestnesis.lv/ta/id/31385

http://www.tautasforums.lv/?p=1050

http://kuldoshina.ru/novosti/kak-lyudi-popadayut-v-sektyi/

https://life.ru/t/%D1%81%D0%B5%D0%BC%D1%8C%D1%8F/956753/ia_vyrvalsia_iz_lap_siektantov

 

 

Viena atbilde “Sektas un citi maldu ceļi …”

Atbildēt