Neliec savu unikalitāti rāmītī

Uz šo ierakstu pamudināja kāds komentārs Klubiņa ietvaros par ”tūkstošiem, kas jāatrod, lai varētu iziet neirografikas instruktoru kursus”un raksts TVnet, par tādu ”profesiju” (kursi?)- nutriciologs, ko var apgūt RSU, apmeklējot 10 lekcijas un samaksājot 25 eur. Uz šī sertifikāta pamata, kursus izgājušie konsultē citus veselības jautājumos.

Viena grāvja divas puses. Abos gadījumos vienā pusē ir cilvēki, kuri vēlas darboties piedāvājot sevi, savas zināšanas, savu vēlmi palīdzēt citiem un otrā pusē ir tie, kas šīs zināšanas pārdod. 

Kā jau tirgū ir pieņemts, katrs pats var izdomāt, cik vērts ir viņa produkts un, kurā segmentā to tirgot. Vai likt uzsvaru uz lēto cenu un apjomu vai piešķirt savam produktam ekskluzivitātes auru skaļa nosaukumu, ”patentētas autormetodes”, izstrādāt līmeņu gradāciju ar mērķi ilgāk noturēt un vairāk izspiest no metodes piekritējiem un praktizētājiem.

Nevērtējot metožu, zināšanu un sertifikātu patieso vērtību (kāds vispār var tās 10 lekciju stundas nosēdēt feisbukā un atnākt tikai uz sertifikāta izsniegšanu), padalīšos savās pārdomās, kas varbūt ļaus aizdomāties par šo tēmu un atvieglos lēmumu pieņemšanu.

  • Izglītības papīrs/sertifikāts/diploms  ir sistēmas instruments, un mēs to uzveram kā kaut kādu garantiju, kaut tam vispār var nebūt nekāda seguma.
  • Meistaru ar patiesu segumu, kas ietver sevī gan zināšanas, gan viedumu, gan pieredzi ir maz.
  • Meistara ceļš ir garš un tas jānoiet katram pašam. Tur ir daudz praksē pārbaudītu zināšanu, daudz kļūdu, daudz mēģinājumu un  kritienu, daudz pārdomu. Tie ir daudzi gadi. Nevis 10 lekcijas un papīrītis pie sienas.
  • Zināšanas ≠ izglītības papīrs. Kā rakstīja Robins Šarma, labu speciālistu ir daudz, bet patiesu Meistaru ir maz. Jebkurā jomā sasniedzot patiesu meistarību, ļaudis tieksies pēc tevis uzkrātā un vēlēsies dot kaut ko pretī, lai tavas zināšanas un pieredze varētu nodoties tālāk. Katrs, kas to paņems apaudzēs jau ar savu enerģiju, ar savu pienesumu, savu redzējumu, tādejādi bezgalīgi attīstot un paplašinot šo prasmi vai metodi. Tas ir attīstības ceļš.

Tie, kas izveido un patentē kaut kādas metodes, īpaši attīstības sfērā, patiesībā iet pret attīstību, kas man liek apšaubīt viņu pašu nolūkos, radot šīs medodes. Dažos gadījumos ļoti nolasās medodes patentēšana (kas īstenībā nemaz oficiāli nav notikusi, jo patentēt savus garīgos produktus ļoti daudzās valstīs, t.sk.EU nav iespējama), kā informācijas un instrumentārija apkopojums konkrētā iepakojumā, piekarot unikālu birku nosaukuma un piekabināta ®️ izskatā peļņas gūšanas nolūkos.

Reģistrēta preču zīme( ®️) nav patents un liecina, ka aizsargāts ir nosaukums, ko izmanto tirdzniecībā, nevis, ka tā ir unikāla vai  jaunatklāta metode.

Jebkurā šāda kāda cilvēka izdomāta un/vai kopā salikta sistēma, nevērtējot cik un ko tā dod tās lietotājam, tomēr ir un paliek rāmītis, jo paredz darbošanos šīs metodes ietvaros. Bet, kur ir rāmītis, tur katra konkrētā cilvēka indivualitāte tiek ierobežota ar pareizi/nepareizi. Pie tam, pareizi/nepareizi ir ļoti subjektīvs jēdziens. Kas ir bijis pareizi/nepareizi metodes autoram, tas var tā nebūt metodes lietotājam. Taču pats galvenais, manuprāt, ir tas, ka tur, kur ir ierobežojumi un rāmīši, tur beidzas radošums un attīstība. Radošuma var nebūt nemaz, bet attīstība beidzas sasniedzot rāmīša robežas. 

Ejot attīstības ceļu, mēs mēdzam meklēt dažādos virzienos, interesēties par citu cilvēku pieredzēto un apgūto, nokļūstam dažādos semināros, kur vecās sistēmas domāšana cilvēku pievilināšanai sola sertifikātu, kas patisībā ir vien tipogrāfijā nodrukāts papīrītis, lasam grāmatas, apgūstam prasmes un iemaņas, paralēli izsverot, kas vairāk ar mums rezonē, kas vairāk strādā, palīdz tieši mums. Tā mēs audzējam savu pieredzi un iegūstam pavisam individuālu, tikai mums ideāli piemērotu instrumentu. 

Bet, attīstības virzītājspēks un dvēseles aicinājums ir dalīties. Turklāt, kad esam gatavi dalīties, cilvēki sāk pievilkties paši un lūgt mūsu pieredzi. Tā strādā Visums. Kad esi gatavs, tevi pieved pie skolotāja. Kad esi gatavs skolot, tev pieved tos, kam tas ir nepieciešams. Tie pievelkas pēc rezonances principa. Pēc FB reklāmas pievelkas tie, kam vajadzīga izšķiršanas pieredze.

Tev var būt 10 gadi augstskolās, daudz informācijas, bet maz pieredzes un cilvēki nenāks, lai arī ar papīriem būs nokārta visa siena.

Tu vari būt vieda zāļu sieva laukos ar 4 klašu izglītību un pat bez feisbuka tevi atradīs un mēnešiem stāvēs rindā, lai tiktu pie tevis…

Jā, diemžēl arī šajā sfērā, tāpat kā citās, es redzu tos, kas meklē kursus, kur dabūt zināšanas un papīru, ar kuru varēs strādāt un pelnīt naudu. Ar reklāmu un uzstājību viņi dabū arī pirmos klientus, bet šī aktīvā rosīšanās sākumā atri vien noplok, jo cilvēki, kas uzķērušies agri vai vēlu saprot, vai ir vērtība tajā, ko viņi saņem. 

Saproti tak, ka tu esi vērtība kā individualitāte. Ka tevī unikālais jau ir ielikts piedzimstot. Īstenībā jau ātrāk- tas nāk kā inkarnāciju iestrādes tev līdzi un gaida, kad tās tiks izpaustas. Tev nevajaga svešu rāmišu rāmīšus pie sienas, lai tie barotu tavas bailes būt sev pašam. Ja būsi pats, tu būsi citiem daudz interesantāks, nekā viens no n-tajiem kaut kādas metodes praktizētājiem un instruktoriem. Pieslieties kādai sistēmai ir pagājušā laikmeta ceļš, būt sev pašam un bagātināt ar savu krāsu šīs pasaules varavīksni, izdziedāt savu noti šī visuma korī, lūk,- tas ir par šo un nākamo laiku!

Tev nav jāslēpj, ka esi apguvis vai interesējies Reiki, tetahīligu, cilvēkdizainu, halodinamiku vai vēl kādu metodi. Tu pieņem ar pateicību šo pieredzi un zināšanas, bet neierobežo sevi sevis paša krāsu izpaušanā! Man tu esi interesants- tu, tava pieredze, tavs redzējums, tava enerģija, nevis kāds, kurš izdomājis, salicis kopā kādu sistēmu ar jocīgu nosaukumu! 🙂

Ej dziļumā, pēti sevi, atver sevi, izzini sevi, izpaud savu unikālo enerģiju ar arvien lielāku jaudu, un arvien vairāk cilvēku vēlēsies to iepazīt, sajust, izbaudīt un priecāties par šo dažādo ziedu pļavu! Neliec savu unikalitāti rāmītī. Lūdzu…

Viena atbilde “Neliec savu unikalitāti rāmītī”

  1. Labrīt.
    Es jau kādu laiku domāju, meklēju, domāju un atkal meklēju… Gribētu kādu uzklausīt un viņam palīdzīgi atbildēt- jāstudē šo. Gribētu dalītues ar savu pozitīvo enerģiju – jāapmeklē skola šī un tā un jābūt CV ja esi bijusi Indijā… Gribu savākt zāļu tēju un dot iespēju dzert to pārējiem – patiešām gribu – ja gribi ar to dalīties- vispirms jāstudē tur, tad jāreģistrē tur, tad jāseko direktīvai tur un tā pēkšņi kļūst pārtika ar visiem mormatīvajiem ražošanas un uzglabāšanas aktiem… vēl un vēl un vēl… Un tā es atradu šo – Intas Sirds ceļu. Un es neesmu tā, jurai vispirms bija grāmata un autore (,tikai šodien plānoju atrast kas tā tāda… ). Un šis rakstiņš man atbildēja uz to – kāpēc sabiedrības dzīta es meklēju skolas, lai varētu darīt ko vēlos un ko sevī jūtu, kā arī atradu atbildi – kāpēc tas atveda šurp…uz sirdsceļu. PALDIES par iespēju iet savu šo dzīves posmu līdzās ar Jums un jums…

Atbildēt