Nepazaudēt cilvēcību un vienam otru

Labākais, ko es varu darīt, tas ir nodzīvot šo dienu, lai nav jānožēlo…

Kas ir galvenais, ko esmu mācījusies pēdējā gada laikā? Neduālo pasaules uztveri. Un katru dienu trenējos (un cītīgi praktizēju) nešūpoties un ar savu uzmanības pievēršanu nebarot svešas realitātes, kuras atrodas abos dualitātes galos. 

Tas ir nopietns izaicinājums, jo viss, kas notiek apkārt – informatīvajā telpā, draugu sarunās, ik uz soļa notiek šūpošanās, kas atkal un atkal aizķer kādas manas iekšējās stīgas. Dziļa ieelpa un izelpa. Atgriežos savā realitātē, kur nav nekā no tā, ko stāsta pa TV un visur, kur vien pagriezies…

Prāts sāk shēmot un meklēt risinājumus nākotnei, kura pat vēl nav radīta. Varētu aizmukt uz kādu salu, kura brīnumainā kārtā izsprukusi no Sistēmas Diriģenta nagiem… Bet, vai tāda ir? Vai tā nav naiva vēlme atgriezties pie pierastās, ērtās, labi zināmās patēriņeksistences? 

Un, kur ir tavējie cilvēki? Tu zini? Kuri ir tavējie? Sociālās saites ir apcirstas un pārgājušas kaut kādā sintētiskā virtuālā stadijā. Tu esi kā bite bez sava stropa. Bez orientieriem un nākotnes. Kaut arī uz sevi to varu attiecināt tikai daļēji, ļoti daudzos manu šo stāvokli.

Tikko manā Telegram grupā viena meitene ierakstīja, ka ir noilgojusies pēc dziedāšanas, ka varētu tak brīvā dabā sapulcēties un padziedāt… Nekādas atsaucības. Kad agrāk mēs pulcējāmies katru pirmdienas vakaru pa 40 cilvēkiem uz sadziedāšanos, nerunājot par vēl daudziem citiem formātiem.

Ja ir pazudusi vēlme dziedāt, tad tas ir traģiski. Ja pazudusi vēlme satikt savu stropu, -vēl traģiskāk. Vai nav kāda stadija, kad šī atdalītība vienam no otra paliek neatgriezeniska un fatāla? Bitēm noteikti ilgi neizdzīvot bez savas saimes un stropa… Cilvēki arī ir sociālas būtnes.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa arvien vairāk polarizējas, slīkst dualitātē arvien dziļāk, dalās frakcijās un frontēs, ir jābūt tiem, kam vadošais ir centrtieces, nevis centrbēdzes spēks… Tie, kuri viedokļiem pāri redz vienojošo. Kas neanalizē un nespriež tiesu, nevērtē un neizdara secinājumus no sava pārākuma un pareizības augstumiem, tiesājot pretējās frontes ”aprobežotos tumsoņas”?

Kur jūs esiet? Tie, kam sirds gaismu rāda? Kas vēlas pasēdēt pie ugunskura un dziesmu kopā uzdziedāt, acīs ieskatīties, apskauties? Kopā kalnā uzkāpt? Kopā ābeli iestādīt? 

Kur jūs esiet? Tie, kas ir mīlējuši šo Dienu? Kas netiesā un neanalizē veco pasauli, bet gan skatās un redz iespējas jaunajā?

Ir tikai šodiena, kas pārtaps jaunā šodienā ar citu datumu kalendārā. 

Viss, kas bija līdz šeit un tagad mirklim, ir pagātne, ko neizmainīsi un līdzi stiept nav jēgas. Tāpat, kā stiept garumā šo pārdomu mirkli! 🙂

Lai katra bitīte atrod savu stropu! Esam!

No sirds uz sirdi- Inta

Nāc bariņā: https://t.me/sirdscels

Parunāties: https://t.me/heartwaylatvia

Atbildēt