Posted on Leave a comment

Bēgšana garīgumā II

Bēgšana garīgumā II

Diezgan pamatīgi šo tēmu izskatīju šeit kādu laiku atpakaļ, bet redzu, ka tā paliek arvien aktuālāka gan pasaulē, gan tepat pie mums…

Cilvēki īsti neizprot jēdzienu garīgums, ko sabiedrība un matrix jau sen ir padarījuši par preci, piedāvājot tirgū arvien jaunus garīguma izstrādājumus…
Man šķiet, ka viena no lielākajām problēmām mūsdienu sabiedrībai ir tā, ka mūs jau no bērnības ieprogrammē nedomāt pašiem ar savu galvu. Pat izglītoti un gudri cilvēki meklē atbildes ārpusē, mēģina izveidot savu uzskatu platformu, balstoties uz svešām autoritātēm. Vai nevajadzētu vismaz šad tad veselīgi apšaubīt šīs autoritātes, vai vismaz aizdomāties, diez no kurienes šāda informācija, kāpēc tieši tā ir pareizi, vai tas varētu būt pareizi visiem, man u.tml?
Tādejādi sanāk, ka cilvēki nevis paši domā, vērtē, sajūt, kas būtu labāks priekš pašiem, bet meklē kādu viedokli, kam pieslieties… Balsot vai nebalsot, vakcinēt vai nevakcinēt, kristietība vai baltu šamanisms, tolerance vai šovinisms, un tā tālāk… Tā vietā, lai izveidotu savu, unikālu priekštatu un redzējumu, liekot lietā savu personīgo intelektu un sirds gudrību, ļaudis paņem divus skaļākos svešos viedokļus un izvēlas savu fronti, pavirši iedziļinoties tēmā, ļaujoties tam, kas skaļāk bļauj, vai aizķer personīgās (sāpīgās, neizdziedinātās) tēmas.

Mums garīgumu piedāvā, reklamē un pasniedz kā preci, kā modernu hobiju, kā dzīvesveidu, kā panaceju visām problēmām, kā atslēgu laimei, kā pašrealizācijas veidu, kā nodarbošanos un kā profesiju!!

Bet, kas vispār ir garīgums? Vai esi pats aizdomājies? Vai tas ir kaut kas no augstāk minētā?

Ir virkne cilvēku, kas neizvēlas iet savu attīstības ceļu. Viņi vienkārši nodzīvo savu dzīvi, nemeklējot atbildes uz to kāpēc ir tā kā ir, nemācās, neapgūst neko jaunu, neaizraujas ar radošumu… Meklē prieciņu vienkāršas baudās- glāzītē, seksā, medībās… Не замарачиваеться, кароче 🙂 Viņi kaut kā izdzīvo savas dzīves drāmas, vainojot tajās pasauli un apkārtējos… Tas nav nekas neparasts, tā ir daudzu Dvēseļu izvēle, gūt pieredzi pēc pilnas programmas iegremdējoties matricā, bez mērķa pamosties un sākt virzīties pa vertikāli… Un ne par viņiem šodien ir stāsts.

Un ir otra kategoriju cilvēku, kuri izvēlas personīgās attīstības ceļu. Viņi meklē. Viņus urda izzināšanas vēlme. Viņi mācās, apgūst jaunas lietas, aizraujas ar idejām, izpaužas radoši. Viņi lasa, meklē atbildes, vēlas dzīvot pilnīgāku un jēgpilnāku dzīvi. Viņi vēlas izprast cēloņus iemesliem, kas traucē dzīvot šādu pilnīgu, laimīgu un piepildītu, priekpilnu dzīvi.
Personīgā izaugsme tas ir visaptverošs jēdziens, kas ietver sevī uz attīstību vērsta cilvēka attiecības  (un to kvalitātes uzlabošanu) ar sevi, ar sabiedrību, ar cilvēkiem un ar savu garīgo komponenti- Dievu. Visi šie izaugsmes aspekti ir svarīgi, kamēr tikai garīgums, jeb attiecības ar Dievu, spēj mūs vest pa Dvēseles ceļu, vest pa vertikāli, nopietni mūs paplašinot. Jo augstākā savas vertikāles (vibrāciju frekvences līmenī) atrodamies, jo plašāk tveram pasauli.

Priekš manis garīgs cilvēks ir tāds, kurš pastāvīgi strādā ar sevi un padara augstākas savas vibrācijas.

Piezīmēšu uzreiz, ka tie, kas uzkrāj teorētiskās zināšanas garīgā jomā savas vibrācijas neceļ vai ceļ ļoti minimāli. Pārsvarā no zināšanu apjoma tikai uzpampst Ego, kas rada lepnību, kura vibrācijas pazemina. Vibrācijas, galvenokārt, paaugstina savu lauku attīrīšana no tā, kas no daudzām dzīvē sakrājies, lai pietuvoties savai sākotnējai tīrībai, dievišķumam. Tātad, dziedināšana, attīrīšanas no jebkādām negācijām emocionālajā plānā, karmas atstrāde, pazemības praktizēšana, mērenība, sevis pieņemšana un mīlēšana, darbs ar bailēm un visām ierobežojošajām programmām, utt.
Šajā laikā uz Zemi ir atnācis ļoti liels daudzums dvēseļu ar potenciālu pamosties, apjaust savu vertikāli un doties pa to uz augšu. Celt savas vibrācijas, atvērt savu garīgo potenciālu un iziet ārpus matricas programmām, kuru pamatā ir bailes.

Bet Matricas veidotāji tur roku uz pulsa, redz, ka atmodušās dvēseles meklē, meklē, meklē…ārpusē, rakstos, Skolotāju vārdos…un tik meistarīgi izliek savus tīklus, lai neļautu cilvēkam atbrīvoties no Ilūzijas važām, no baiļu programmām un kļūt brīvam.

Es galīgi neesmu apdāvināta ar zīmēšanas talantu, tādēļ atvainojos par vienkāršo izpildījumu, jo aprakstīt tikai vārdiem būtu grūti šo lielāko traucēkli, kas ir dvēselēm, maldoties pa matricu un netiekot pa savu vertikāli ārā no tās…
Tātad vertikāle ir izaugsmes vektors. Personīgā izaugsme, bez garīgās komponentes var labi realizēties arī MATRIKSA (jeb Iluzorās realitātes, 3D) ietvaros, kamēr garīgā izaugsme ir saiknes dibināšana ar savu garīgo pusi- Dvēseli. Dvēseli, kura ir nonākusi no augstākiem plāniem, ar vienīgo mērķi tur atgriezties, iegūstot pēc iespējas vairāk pieredzes materiālajā pasaulē.

Atmošanās un pēcākā blīvuma priekškara un ilūzijas pārvarēšana ir augstākā pilotāža un iedod dvēselei nopietnu lēcienu tās evolūcijā.

Ja dvēsele atnāk uz šo pasauli ar plānā ieliktu atmošanās variantu, tad tās Augstākais Es formēs notikumus, kas dvēseli modinās, liks uzdot jautājumus, meklēt atbildes, augt, attīstīties un strādāt ar sevi… Mūsu pasaule ir destruktīva tipa pasaule, tādēļ cilvēki kā būtnes, nemostas un neattīstas, ja viņiem viss ir labi un kārtībā :), tāpēc laimes un harmonijas apsolījums ir kā burkāns ēzelītim, kas dzen mūs uz priekšu, bet dzīves notikumi ir pletne, kas neļauj ietiepīgi nospļauties par burkānu 🙂

Kā es jau runāju tuvajā lokā, tad lielākā problēma šajā laikā ir tā, ka absolūtais vairākums garīgo prakšu pielāgojas 3D, Matricas parametriem: pieprasījuma- piedāvājuma attiecībām, mārketinga trikiem, noieta tirgus paplašināšanai, jaunu produktu izveidei (tas vispār ir ārprāts- vai vispār var izskaitīt, cik novirzienu ir jogai vien, piemēram)…

Viss garīgais tirgus šūmējas pa matricas frekvencēm, kurās labi jūtas arī destruktīvie spēki, astrālā plāna būtnes, šeit visiem ideāli strādā Ego programmas, viss notiek- katliņš vārās. Un cilvēki neaizdomājas, ka šis ir tikai ceļa sākums, ka šī ir pirmā pietura, kur tu jau gadiem kavējies…
Cilvēkam tiek borēts no visām pusēm- tev vajag to, tev vajag šo, tev jābūt garīgam, tev jāstrādā ar sevi. Ej tur, dari to, elpo tā… Ja tavā dzīvē nav tā kā jābūt, tad esi negarīgs, esi lūzeris, tev vēl daudz jāstrādā…utt, utjpr…
Es arī daudzus gadus esmu skraidījusi pa pulciņiem, tāpēc zinu, ka man tas neko daudz nedeva. Jā, tā arī bija mācība, tas bija ceļš, kas lika man tomēr pavērst skatienu uz iekšu. Sevī. Paskatīties uz visu šo piedāvājumu no cita skatu punkta… Jā, domāju daudziem ir jāiziet pašiem šī mācība, bet ļoti, ļoti daudzi iestrēgst šajā pirmajā pieturā/klasē…

Domāju, ka ļoti daudzas garīgās prakses ir spējīgas pavadīt cilvēku līdz vārtiem, ko es atzīmēju zīmējumā, kā Pāreju uz vērotāja pozīciju. Tie ir vārti, izeja no Matricas..bet nevis tādā izpratnē, ka tu aizej dzīvot mežā un pārtikt no čiekuriem, bet apjēdz, ka biji nohipnotizēts un baiļu programmas neļāva tev apzināties sevi kā Dvēseli cilvēka ķermenī. Tagad tu vari ne tikai ar pieņemšanu vērot visu, kas notiek Matricā, bet arī iemacīties veselīgā veidā ar to mijiedarboties.

Jo cīnīties pret Sistēmu tas ir ceļš uz nekurieni, tāpat kā jebkura cīņa. Cīņa nav savienojama ar harmoniju un mīlestību.
Vēl vairāk, kad Dvēsele nāca šeit uz Zemi , tā skaidri zināja, kādos apstākļos šeit nonāks, kāda Sistēma šeit pastāv. Un, viņai interesēja mijiedarboties ar šo sistēmu, gan kā ar katalizatoru izmaiņām, gan, ka tā kalpos kā izaicinājums iet pa vertikāli arī šādos, maksimāli apgrūtinātos apstākļos.

Tāpat kā cilvēkiem patīk riskēt ar dzīvību un kāpt kalnos, pārvarot milzīgas grūtības, atverot apslēptus resursus, pārbaudot savas robežas, kalnā galā izbaudot šo – Wauuuuu!!! sajūtu. Tāpat arī Dvēseles vēlas piedzīvot šo WAUUUU!!!, izejot no iemiesojuma, kurā būs saniegušas virsotni- maksimālo punktu savā vertikālē, kāds tik ir iespējams fiziskajā iemiesojumā!!!

Tā kā man izdevās šos vārtus uz Vērotāja pozīciju pāriet jau 2012-13 gadā, tad vērojot to, kas notiek patlaban, man brīžiem ir pesimistiskāks skats, nekā bija toreiz… Jo šajā krastā (kas izgājuši) īpaši vairāk cilvēku nepaliek. Kamēr to skaits, kas mostās, spieto pa 3D vibrāciju diapazonu, izmēģinot visu pēc kārtas, bet netiek ārpus, paliek arvien vairāk un vairāk…

Matricas baiļu programmas ir tās, kas neļauj iziet pa šiem vārtiem un jau strauji doties (jo nekas vairs netraucē) pa savu vertikāli: atvērt savas maģiskās (dvēselei dabiskās) spējas, pašrealizēties visos aspektos: gan personības, gan dvēseliskajā, nodzīvot piepildītu un gandarījuma pilnu dzīvi..

Pašlaik šī visa garīgā informācija, garīguma izstrādājumi tikai baro cilvēka Ego (re, cik es gudrs, garīgs), ved dažādās citās ilūzijās, mudina bēgt no esošās realitātes dažādos veidos, domājot, ka dzīvesveida maiņa, mainīs viņa realitāti.

Cita realitāte iesākumā rodas pašā, un tad dzīvesveids jau dabīgi veidojas atbilstošs.
Ārkārtīgi daudzi cilvēki ar prātu meklē savu nodarbošanos, pašrealizāciju, ienākuma avotu šajā garīguma tirgū, tā vietā, lai ietu pa savu vertikāli, atverot tās savas spējas, kas ir absolūti unikālas un vienmēr būs pieprasītas… Tās, kas palielinās tavu enerģētisko potenciālu, ka pie tevis pievilksies milzīgs daudzums dvēseļu, kas vēlēsies mijiedarboties ar tavu lauku un dalīties tajā, kas ir viņiem… Šajā līmenī, lai arī enerģiju apmaiņas likums vēl darbojas, tirgus un mārketings beidzas, sāk strādāt pavisam citas enerģijas…izdzīvošanas jautājums ir noņemts no dvēseles pieredzes paletes.
Šī ačgārnā domāšana, mentālā programma ir izplatīta šajā sistēmā. Cilvēks vēlas nevis izpaust sevi, bet vēlas labi dzīvot. Lai labi dzīvoti, vajag nopelnīt naudu. Tad viņš sāk domāt, kur nopelnīt naudu. Šādā shēmā, kur galvenais nav pašizpausme, radošums, vēlme dot un dalīties, enerģētiskā komponente no augšas netiek iedota un tādēļ cilvēks visu laiku ir trūkumā, lai cik pelnītu. Izdodas tiem, kas iet un dara to, ko sajūt, ko vēlas, kas tos piepilda. Tiem ir pārpilnības sajūta, pat, ja naudas izteiksmē tas ir mazāk, nekā austākminētajiem. Līdzīgi ir ar garīgo sfēru.

Kad es no sistēmas darba, kur jutos visu izdarījusi, kur pelnīju četrciparu skaitli, braucu ar labu dienesta mašīnu, kur biju visas savas spējas un talantus maksimāli izrealizējusi, aizgāju uz garīgo sfēru (bez iekrājumiem), es nezināju, ko es darīšu, kas es būšu, kā nodrošināšu sevi un savus bērnus. Es vienkārši darīju visu to, kas man interesēja. Darīju priekš sevis. Es nevienu brīdi nekalu plānus, kā to pārdot vai piedāvāt citiem. Citi vienkārši pievilkās- izrādās, ka viņiem interesēja tas, ko daru es. Un viņi bija gatavi mainīties ar enerģiju. Tas nebija daudz, bet pietiekoši. Toreiz es nesapratu šīs enerģētiskās likumsakarības: piepildi vispirms pats sevi un tad citi salidos kā tauriņi uz gaismu. Man tas izdevās intuitīvi.

Protams, ka mums ir vajadzīgas zināšanas un prakses, ir vajadzīgi cilvēki, kas palīdz vienā vai otrā dzīves posmā, bet mēs nekad neatradīsim kādu, kas  iznesīs uz saviem pleciem pa šiem vārtiem, vai pateiks priekšā burvju recepti. Mums pašiem būs jāatbrīvojas no savām baiļu programmām, no matricas apskāviena… 🙂

Vēl es iezīmēju zīmējumā alternatīvo realitāti. Tādas veido tie, kas nespēj atrast savu vietu šajā matriksā, nespēj uz to skatīties no malas, nespēj ar to mijiedarboties no pozīcijas: es lietoju Sistēmu, nevis Sistēma mani… Šie cilvēki mēģina veidot savu realitāti, jo esošā pārāk nomāc viņu dvēseli, bet iziet pa vertikāles vārtiem dažādu iemeslu dēļ viņi nevar…
Viena liela kategorija ir bērni, kas slēpjās, bēg virtualitātē, radot tur savu alternatīvo pasauli mainkrafta vai kādā citā veidā. Viņi bēg, jo esošajai realitātei nav viņiem ko piedāvāt. Viņi neredz neko interesantu vai sev atbilstošu šeit… Es par to nesen runāju Fb Sirds Ceļa lapas video…
Tad vēl ir dažāda tipa hipijveidīgās komūnas, kas atsakās dzīvot pēc Sistēmas noteikumiem, uzpļauj naudai, dzīvo dārziņos, ievācas pamestās mājās, protestē pret patērētājdomāšanu, dzīvo šeit un tagad… Viņi jau ir daudz brīvāki no baiļu programmām un laimīgāki, taču arī viņus noķer marihuānas (un citu augu) un ”tantras” egregors, kas baro veselu plejādi būtņu ar zemām vibrācijām un neļauj celt tās pašiem. Jā, viņiem parādās nedaudz cits, plašāks pasaules redzējuma leņķis ar astrālā plāna piešprici, bet pa vertikāli no šīm komūnām iziet vien retais.
Jā, šajās alternatīvajās realitātēs, dvēseles arī izstrādā kaut kādas emocijas, gūst kaut kādu pieredzi, bet tas ir ceļš sāņus, nevis uz augšu. Par to ir vērts padomāt.

Protams, ka es saprotu, ka tajos cilvēkos, kuru dvēseles mostās, dzimst milzīgas alkas pēc brīvības, tīrām attiecībām, harmoniska dzīvesveida… Šīs alkas un pierastais, ieaudzinātais modelis liek meklēt risinājumus ārpusē,- sagādāt sev tādus apstākļus, lai varētu justies tā kā vēlies un sapņo.

Un prāts ved pa ierasto taciņu:
Piemēram: izmācīšos par gongu meistaru (masieri, pirtnieku, kouču), pārcelšos uz laukiem, uztaisīšu savu centru, kur visi brauks un viss notiks…Es būšu harmonijā, kalpošu cilvēkiem, darīšu to, kas man patīk…
Taču, cik ir tādu, kam tas izdodas? Jā, mēģinājumi ir daudz, izmisīgu centienu atrast līdzekļus un savākt potenciālos interesentus arī ir daudz. Bet, cik ir tādu, kuram šajā lauku centrā griežas enerģijas, ir cilvēku pieplūdums, nav nekādu raižu par iztikšanu? Tādu, kuri ir brīvi, var ceļot, priecāties par dzīvi, dalīties savā prieka enerģijā ar citiem? To, kuriem ir pārpilnība visās šī jēdziena izpratnēs?
Maz. Es labprāt uzzinātu, vai maz ir kāds lidojošs, starojošs un brīvs šajā pusē 🙂
Kāpēc maz? Tāpēc, ka viss ir noticis otrādi, nekā vajadzētu būt. Mērķis ir bijis aizbēgt no neapmierinošās realitātes, nevis iemacīties to pārveidot pa savam, kas ir viens no bāzes uzdevumiem Dvēselei.

Vajadzētu otrādi,- papriekšu izdari visu Sistēmā, savaldi to, iemācies to lietot, pabeidz savas bāzes programmas, izej dvēseles ieplānoto basic level (pamata līmeni). Panāc to, tā esošā sistēma kalpo tev gan kā resurss, gan kā attīstības un pašrealizācijas vide, platforma. Jo, lai kā mēs noniecinātu šo destruktīvo Sistēmu, tajā ir ļoti daudz arī foršu un labi lietu. Mēs varam daudz, ko izdarīt, lai tās pavairotu un uzlabotu…

Tikai tad, kad tu esi ticis galā ar šo līmeni, apguvis vielu, iemācījies būt noteicējs par savu dzīvi esošajā realitātē, tu vari harmoniski virzīties uz priekšu nākamajā līmenī, kur atveras jaunas spējas un iespējas.
Mēs varam dzīvot harmoniskā vidē laukos, bet mums nav obligāti jāceļ pirtiņa, lai tajā uzņemtu citus, svarīgi visu darīt pirmām kārtām priekš paša, lai piepildītu pašu. Ja pirtniecība būs tas veids, caur kuru dievišķās enerģijas vēlēsies iezemēties šeit, tad cilvēki bariem pievilksies pie tevis.

Dabas vide ir mūsu dabiskā vide, kura neko no tevis neprasa, tikai dod un piepilda. Mēs varam no šīs savas harmoniskās vides, kas mūs ceļ, atjauno un attīra, darīt lielas lietas, doties pēc savas gribas un izvēles Sistēmā un paveikt ko patiešām vērtīgu. Gan sabiedrībai, gan savas dvēseles pieredzei…

Lūk, un tagad būtiskākais visā šajā šarādē, ko jums nācās izlasīt… Lielāko daļu, kas ir aizskrējuši garīguma sfērā, bēgot no neapmierinošas realitātes, atgriezīs atpakaļ, to es redzu tagad vairāk nekā jebkad agrāk. Protams, ka lielākā daļa ļoti pretojas, mēģina izdzīvot, iztikt…  Spiež ar to, ka aizgriež finansu enerģiju, vēlāk savu vai ģimenes locekļu veselību…

Visus, kas reiz ir bēguši, atgriezīs atpakaļ kārtot eksāmenus.
Kas ir pametuši savus bērnus, izgāzušies attiecībās, kuriem visi darba devēji ir bijuši stulbeņi un radinieki un draugi mazattīstīti šaurpierīši… Kļūdas pieļaujam mēs visi, izgāžamies mēs visi. Svarīgi ir to apzināties, uzņemties atbildību par savu rīcību, sakārtot visu, cik iespējams (par šo bija vairāk iepriekšējā rakstā…).

Ja Tev nav naudas vai ir mūžīgas problēmas šajā sfērā, noliec savu lepnību, noliec savu pseidogarīgumu, noliec visas savas garīgas prakses un EJ STRĀDĀT kafejnīcā par oficianti, vai mežā par krūmu cirtēju. Jo vienkāršāks darbs, jo vairāk tajā ir garīgā resursa un laika apcerei. Un pazemības praksei.
Es esmu pa dienu pa 2 latiem strādājusi pie saimnieka tirgū, stāvot tur arī -20 grādu salā, un vakaros mazgājusi doktorāta telpas par 50 santīmiem, es zinu, ko es runāju…

Ja Tev nav pilnvērtīgu un jēgpilnu attiecību ar cilvēkiem, aizbrauc pie saviem vecākiem un parunājies no sirds. Nokāp no saviem garīgajiem augstumiem un parunā ar ”negarīgajiem” radiem. Ne jau no sava augstā viszinošā plaukta. Pajautā, kā viņi jūtas, kā viņi redz pasauli. Ieklausies ar uzmanību un pieņemšanu. Un ļauj viņiem to redzēt pasauli tādu, kāda tā viņiem ir…
Ja tu vēl kādu vērtē, nosodi, tiesā vai kritizē, tev nevajadzētu citiem mācīt par garīgumu. Vēl par agru… Jo vēl liels darbs ar sevi un savu Ego ir priekšā…

Atceries, ka ir kāds brīnišķīgs barometrs. Tā ir tava reālā dzīve un tas, kā tu ar to visu jūties. Lai kur tu arī nebūtu, lai kādu darbu nestrādātu, visur tu vari sameklēt kādu resursu priekš sevis. Izcelt to, pieņemt ar pateicību… un iet tālāk.

Dzīve nav nemaz tik gara, lai to iztērētu lieki, meklējot visu gatavu ārpusē. Bieži vien, aizbraucot uz dažām dienām pie dabas, pastaigājoties vai rāmi pavadot laiku, var daudz vairāk iegūt, nekā mēnešiem skraidot pa pulciņiem… Un vienmēr atcerēties- mums ir dota galva uz pleciem, mums ir dota jūtoša sirds, derētu to visu izmantot biežāk… 🙂
Esam!
Inta
2019.gada 14.februāris

Posted on Leave a comment

Bēgšana garīgumā

Bēgšana garīgumā

Savā blociņā rakstu tēmas, kuras kādu laiku jau prasās laukā tapt izrakstītas… Ir apjomīgas un mazākapjomīgas, ir tādas, kas zaudējušas aktualitāti manās acīs, ir tādas, kā lampiņa deg un atgādina par sevi ikdienā iezogoties domās un bikstot mani ar atgādinājumiem par sevi :)…

 

Šodien aktualizētā tēma ir no tām, kas ir jau sen manā sarakstā pie tam zem dažādiem nosaukumiem, jo ir skatāma no dažādiem aspektiem. Tagad, kad domāju ar ko sākt, atceros, ka atnāca šī tēma tad, kad mani personīgi vēl tik ļoti nebija skārusi. Un re, atkal tas pats! Tikko kāda tēma sāk manī ”cilāties”, tā pieredze savā personīgajā dzīvē neliek ilgi uz sevi gaidīt! 

 

Sakūla šīs visas domas virpulī sarunas ar draudzenēm, kas pēdējā mēneša laikā grozās ap vienu tēmu. Mūžīgu kā pati pasaule 🙂 Par ko tad runā draudzenes, kad satiekās? Par visu ko, bet, protams, ka arī par attiecībām un vīriešiem.

 

Tātad šodienas apakšvirsraksts- Vīrieši, pašrealizācija, nauda, garīgums…

Uzreiz gan piebildīšu, ka šī tēma attiecas uz abiem dzimumiem, bet kaut kā ļoti daudz piemēru sanāca tieši ar vīriešiem. 

Ja esi mana bloga lasītāja, tad būsi ievērojusi, ka vīriešu garīgās mošanās tēma manā blogā ir aizskarta vairākkārt, gan pašas pārdomās, gan intervijās ar pašiem vīriešiem (Vents Sīlis, Edijs Spāre). 

Vīriešu dvēseles arī mostās. Varbūt vīriešu psiholoģija grūtāk ļaujas šim procesam, vairāk analizē, noliedz, vērtē un šaubās, taču šodien reti vairs kāds noliegs, ka vīriešu garīgo meklējumu ēra ir sākusies.

Atceros vēl pavisam nesen gan es pati, gan sievietes man apkārt runāja par to, cik ļoti pietrūkst vīriešu ar iekšēju garīgo vektoru. Ka mājas nav ar ko parunāties, bet sliktākajā gadījumā ir tikai noliegums un nav atbalsta no otra pašas ceļam. Tad šodien ir interesanti vērot, kā notiek šūpošanās gan pašā, gan citās sievietēs, saprotot, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās.

 

Lai būtu interesantāk, tad īsi ieskicēšu, ko tad mēs draudzeņu pulciņā šajās dienās apspriedām :). Te ir gan personīgi piedzīvotie, gan dzirdētie vai no malas novērotie stāsti…

 

Pirmais, sauksim viņu par X. Izsķīrās ar pirmo sievu, pārcēlās uz citu Latvijas pusi, sāka nodarboties un vēlāk pasniegt kādu garīgo praksi. Iepazinās ar jaunu meiteni, kas drīz piedzemdēja viņam divus bērnus. Pēc dažiem gadiem viņa ar bērniem aizmuka atpakaļ uz pilsētu, jo meža būdā bez naudas tikai ar mīlestību vairs nespēja iztikt… Viņš turpina iet savu izvēlēto ceļu piedāvājot savas atziņas, pieredzi, izpratni par dzīvi citiem. 

Starp citu atziņas ir patiešām vērtīgas… 

 

Otrais, sauksim viņu par Y, pēc izšķiršanās ar 3. sievu izlēma iet klosterī, bet dzīve nedaudz atlika šo pasākumu. Izmeklējies dažādās garīgās praksēs, skolās, attiecībās, atrada savu ceļu un cēlu mērķi reliģiskā kopienā.

 

Trešais- Z. Kā stāsta, tad otrā sieva, kas aizraujās ar vēdisko pasaules priekštatu par attiecībām, saņemot pūrā no pirmās vāju vīrieti, esot tik noteikusi: ”sieviete ir tā, kas vīrieti vai nu ceļ, vai izkastrē”. Rezultāts ir tāds, ka tagad, pēc vairākiem gadiem šis vīrietis ir aizgājis no laicīgā darba, laikam ir vai nu masieris, vai pirtnieks…kamēr rēķinu maksāšana ir nokļuvusi sievas pienākumu pusē.

 

Ceturtais, tik koklē un atdod visu naudu labdarībai, pat nepaprasot, vai bērniem pulciņi nomaksāti…

Piektais, aizgājis no trešās sievas taisa savu retrītu centru…

Sestais, skrien pa pasauli, mācās tantru un jogu, pasniedz to te, bet vairs nevienai neko nesola…

Septītais aktīvi darbojās mācot, kamēr sieva maksā rēķinus…

Astotais ceļ kopienu, pīpē zāli ar domubiedriem un…šad tad atceras, ka ir sieva un bērns

Devītais sēž datorā un mēģina neveiksmīgi no tā uztaisīt naudas drukāšanas mašīnu. To, ka viņam ir attiecības, atceras reizi vai divas nedēļā.

Domāju pietiks, šie piemēri tikai pārdomām…

 

Visi šie vīrieši ir dažādās garīguma stadijās, divus no viņiem es personīgi nepazīstu, viens ir netipisks.

 Netipisks tādēļ, ka, lai arī viņam nav pēc mūsu- sieviešu uzskatiem, izveidotas normālas attiecības, viņā ir daudz vīrišķās enerģijas, kas gandrīz vienmēr nozīmē arī nauda, pārticība…

 

Pārējos vieno tas, ka ir viena vai vairākas šķirtas laulības, lielākai daļa nekas nepieder, daudzi audzē garus matus, aizraujas ar kādu no garīgajām praksēm, veido savu filozofisko platormu, meklē/aicina sekotājus, rīko pasākumus, un….absolūtajam vairākumam ir problēmas ar finansēm un sieviešu atbildībā atstāti pēcnācēji un pirmais vārds, ar kuru ir vēlme viņus raksturot- nevīrišķība.

Tā laikam bija centrālā mūsu sarunu tēma, apspriežot šo mums zināmo vīriešu pulciņu.

Vai var būt gan garīgs, gan vīrišķīgs vīrietis?

Es noteikti neturpināšu vērtēt un nosodīt šo vīriešu izvēlēto ceļu – katrai Dvēselei savs ceļš un veids kā šo ceļu iziet. Vēlos domāt, ka viņi mēģina radīt kaut ko savādāku, pieļauju, pašuprāt, skaistāku, vērtīgāku, labāku…Bet…

 

Tikko sarunā ar draudzeni, kad šo tēmu cilājām, atcerējāmies, cik reizes mums pašām ir bijusi vēlēšanās aiziet, pazust, bet bērni ir bijušie tie, kas nekad nav ļāvuši atrauties no šīs pasaules reālijām., neskatoties, ka Dvēsele neatlaidīgi lika, pat piespieda iet šo garīgo ceļu.

Ir bērni, un viņu dēļ tu nevari aiziet mežā, tu nevari atļauties nepelnīt un nemaksāt rēķinus. 

Sieviete, kurai ir bērni, nevarēs atļauties atrauties no realitātes, viņai nākas abus šos dzīves aspektus iemācīties savienot…

Un arī ne dēļ salīdzināšanas es tagad rakstu.

Rakstu tādēļ, ka es patiešām dziļi sirdī ticu, ka mana Dvēseles zināja, uz kurieni viņa nāk. Kāda ir šī realitāte, ar kuru nāksies mijiedarboties, sadzīvot, mēģināt padarīt harmoniskāku.

Esmu pārliecināta, ka tikai tad, kad šī realitāte ir apgūta pilnībā, kad to esi iemācījies pielāgot atbilstoši sev, tikai tad vari doties tālāk…

Citēšu savu autoritāti Selu Reičelu (no grāmatas”Dvēseles integrācija”)

Dzen filozofijā ir šāds teiciens: ”Pirms mācīt cilvēkam apgaismību, pabaro to!”. Ja viss, par ko cilvēks var domāt ir vēders un ikdienas problēmas, tad viņam nav iespējams sasniegt tādu uzmanības, atslābuma un disciplīnas stāvokli, kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu augstāku apzināšanās līmeni.

Tādēļ jums ir jāiedziļinās šīs pasaules niansēs un jāparūpējās par savām pamatvajadzībām, pirms jūs dodaties savā garīguma ceļā.

Ja jūs jūtiet finansiālu spiedienu vai jums grūti uzturēt ģimeni, pirmais, ko ir jāizdara, ir jāapsēžās un jāizvērtē savu vēlmju un iespēju attiecība…

… Tikko kā jūs būsiet spējuši saorganizēt savu dzīvi tā, lai jums paliek laiks pārdomām, tikai tad jūs variet nopietnāk pievērties savam garīgajam ceļam… Tālāk, ja jūs variet sākt kaut vai 15 minūtes dienā atvēlēt meditācijai, tas jau ir labs sākums.”

Esmu pārliecināta, ka vispirms ir jāsakārto bāze, jāparūpējās par savējiem un tikai tad, kad šajā jomā ir viss kārtībā, var doties tālāk.

Vīrietim ir jāparūpējās par savas ģimenes drošību (lai sieva un bērni justos paspārnē) un nav svarīgi, kā viņs to panāk, ar cik daudz līdzekļiem, ar lielu māju vai īrētu dzīvoklīti.

Ja sieviete jutīsies drošībā, viņa spēs parūpēties par bērnu, mājām un vīrieti.

Neatkarīgi no tā, vai Tu esi ģimenes cilvēks vai nē, ir šī realitāte, un -jā, tā var nepatikt, tā var nešķist pareiza, jā- var būt vēlēšanās radīt sev atbilstošāku, bet tieši šo realitāti Dvēsele ir reiz uzskatījusi par atbilstošāko sev ieplānotajām mācībstundām.

Lielākā daļa mācībstundu ir saistītas ar attiecībām ar citiem cilvēkiem- vecākiem, partneriem, kolēģiem un, kamēr šīs jomas nav sakārtotas fiziskajā (sakārtotu sadzīvi, atbilstošu nodarbošanos) un emocionālajā līmenī (ieskaitot piedošanu, pieņemšanu utt), no tām nevar aizbēgt.

Nevar aizbēgt no savām mācībstundām. Tās agri vai vēlu tevi panāks.

Nevar aizbēgt no liela un nozīmīga pieredzes posma, aizbēgt uz izlaiduma klasi, ja kādas 3-4 neesi izgājis…

Var mēģināt ielēkt kāda cita radītā realitātē- alkoholā, kopienā, sektā, organizācijā, foreksos un datorspēlēs… Var galvā izdomāt un realitātē uzcelt mežā salmu māju. Var skaļi runāt par pūstošo materiālo pasauli, lielāko dienas daļu pavadīt meditācijā un cēli pārtikt no nezālēm pļavā, bet agri vai vēlu nāksies atgriezties tur, kur palika nepadarītie darbiņi.

Ja pats nesapratīsi un nepieķersies klāt vecajām lietām, tad bliezīs pa veselību. Un, lai cik meditētu, lai cik apzināts būtu, lai cik skasti prastu runāt, laimes sajūtu noķert aiz astes būs ļoti grūti…

Jā, Dvēsele velk, mudina, aicina… Jā, ir jāiet tās virzienā. Vispirms sakārto visu, lai aiz Tevis nepaliek salauztas sirdis, pamesti bērni, kādam uzkrautas parādsaistības. Pat, ja ir jāšķirās no partnera, uzņemies atbildību par visām savām reiz izdarītajām izvēlēm un solījumiem. Pabeidz ne tikai fiziskajā un materiālajā, bet arī emocionālajā. Piedod, saņem piedošanu un izlīgsti:  ar saviem vecākiem, saviem bijušajiem partneriem, pāridarītājiem…

Soli pa solim kārto savu dzīvi, kur mazāk ir vajadzīgas lietas, statuss un birkas, bet vairāk ir prieka, iedvesmas un gandarījuma no tā, ko tu dari. Kad tiek izdarītas šīs izvēles, vienmēr sakārtojas tā, ka laika priekš sevis, savas dvēseles atliek arvien vairāk un atveras gan ideju, gan pārpilnības plūsma dzīvē…

Bieži vien finansiālās problēmas ir vienkārši enkurs un rādītājs tam, ka neesi vēl gatavs mesties garīgajā ceļā. Paspēsi visu, kad pienāks laiks. Arī tad, ja veltīsi apzinātu pusstundu sev, atgriežoties no darba mājas, arī tas jau būs ļoti daudz.

Lielākā daļa no rakstītā attiecas uz abiem dzimumiem. Gandrīz visi mēs esam domājuši un vēlējušies aizmukt no šīs realitātes, radīt kādu citu. Iebāzt galvu smiltīs un norobežoties no visa, kas nepatīk šajā pasaulē.

Jauna realitāte īstenībā iestājas pati, tajā brīdī, kad es pats esmu kļuvis cits cilvēks- pieņēmis šo pasauli tādu, kāda tā ir. Pieņēmis cilvēkus tādi kā viņi ir. Un pieņēmis pats sevi…

 

Un nobeigumā vārdi, kas saliek punktus uz ” i”, iesaku noskatīties šo video vismaz divreiz 🙂

 

Turpinājums par tēmu sekos.

2018.gada 6.jūnijā

Inta Blūma

Posted on Leave a comment

Saruna ar Aliju_

Saruna ar Aliju par dzīvi un to, kas pašlaik notiek

Mēs vienkārši satikāmies, kā dažreiz satiekamies, lai padzertu tēju, padalītos jaunumos un sākotnēji nebija domas, ka es rakstīšu par šo tikšanos.

Kopš iepazinos klātienē ar Aliju, ir pagājis nedaudz vairāk kā gads.Kopš intervijas, kas kļuva par visu laiku lasītāko manā blogā, mēs esam daudz kopā paveikušas un es esmu pieredzējusi ne tikai skaistu sadarbību ar viņu, bet arī ļoti daudz brīnumainu pārmaiņu savā dzīvē.

 

Atceros, ka, toreiz pirmajā seminārā, kur es biju kā dalībniece, viņa mani uzrunāja un lūdza uzrakstīt, jo redzēja, ka es rakstu 🙂 Toreiz viņa teica, ka pēc viņas semināriem cilvēkiem mainās dzīves un ļoti.

Nepierakstīšu to tikai viņai(un arī viņa to nepieraksta sev, bet gan Debesīm), bet manas dzīves notikumu ķēdīte ļoti cieši savijās ar visu, ko viņa teica un darīja. Un piepildījies ir viss, kam es neticēju! Un tie, kas zina par to, kas ir mainījies manā dzīvē, neļaus samelot 🙂

Nav tā, ka visiem piepildās viņas sacītais, jo pašam ir jābūt gatavam pārmaiņām un pašam ir nopietni soļi jāsper, lai izmaiņas notiktu. Mēs ar Debesīm un Dievu esam partneri un katram ir jāizdara sava daļa.

Esmu pateicīga Alijai par visu, kas caur viņu ir noticis- gan mūsu kopējā sadarbības procesā, gan manā dzīvē. Esmu pateicīga par mūsu garajām sarunām gan pa telefonu, gan dzīvē…

Viņa nāk ar ļoti spēcīgām enerģijām un man ne vienmēr ir bijis viegli būt tajās. Tā bija  un ir vērtīga pieredze.

Esmu pateicīga visiem, kas nāca, brauca un kļuva par daļu no šīs pieredzes.

Tagad jau zinu, ka viņa runā un runā, ļaujot plūst tai enerģijai, un tā saziņa lielākoties notiek nevis vārdu un prāta, bet daudz dziļākos līmeņos.

Tā arī šo piektdien mēs pēc ilgāka laika satikāmies, un arī es sajutu tās jaunās vēsmas, kas ir ienākušas Alijā. Es vienmēr esmu sapratusi viņas sargāšanos un laipno distanci, pastāvīgo tēlu cilvēkos un apbrīnojusi viņas spēju šo tēlu uzturēt.

Aizaizvakar es viņu sajutu tik cilvēciski brīvu un vienkāršu kā nekad, un manī radās vēlme padalīties šajā enerģijā, šajā plūsma ar tevi, kas nāk no vārdiem un rindiņām.

Viņa bija priecīga dalīties un te nu tas ir- daļiņa no mūsu sarunas.

Par pazemību, paļaušanos un šo laiku

Ir ļoti svarīgi pārstāt uztraukties. Uztraukšanās un stresoša ir lepnības izpausme. Tas liecina, ka tu vispār esi aizmirsis, ka Dievs eksistē, ka vēlies visu pats darīt, ka uzskati, ka pats labāk zini kā. Tu saki: es pats, es pats, es pats… visu zinu, visu varu, visu saprotu…

Pat cienījamam cilvēkam ceļš uz priekšu atvērsies tikai tad, kad viņš atbrīvosies no pēdējās skabargas sevī- ”es pats”, pārāk jau patstāvīgs, pārāk grib visiem palīdzēt, bet nevienam tu neesi parādā, un neviens tev nav parādā. Varbūt, ka tie, kam tu palīdzi, pateicoties tavai palīdzībai, ir iestrēguši savā ceļā. Viņiem vajadzētu piecelties un iet savu ceļu, bet tu turpini un turpini tos barot ar savu atbalsta enerģiju.

Tādēļ, tieši tādēļ tev pašam kaut kas dzīvē nenotiek. Pasaki citiem, lai viņi paši nopērk sev makšķeri un pārstāj gādāt viņiem zivis. Tavs laiks var beigties, jo tev ir atvēlēts tik, cik ir atvēlēts. Ir jāciena savs laiks. Tas ir tavs laiks. Tu neesi visiem. Tērējot visiem, tu vari kaut ko ļoti būtisku atņemt pats sev.

Par vecākiem, bērniem un robežām

Piemēram, par vecākiem. Pienāk brīdis, kad vecāki saprot- bērni ir izauguši. Viņi vairs var tikai dot padomus, un arī tikai tad, kad tos lūdz, var atbalstīt un būt blakus. Bet viņiem vairs nav tiesības iejaukties, ielauzties vai piespiest bērniem būt daļai no pašu dzīves.

Ir jāsaprot, ka bērns ir izaudzis un ir jāapstājās. Daudziem izpratne ir, bet viņi nespēj apstāties, ne tikai ieraduma dēļ, bet bieži vien tādēļ, ka sevis ta vairs nav. Savas dzīves nav, tā ir pazaudēta. Jau sen ir notikusi pārslēgšanās no sevis un citiem (bērnu vai darbu) un izrādās, ka neproti vairs dzīvot savu dzīvi. Viņi nejūt šo zelta robežu aiz kuras vairs nav droši, jo tu ielauzies jau pavisam citās enerģijās, citās sfērās. Bet Tu vēl neesi sapratis, cik svarīgi ir laikā apstāties.

Ir jājūt robeža starp savu dārziņu un kaimiņa dārzu. Tas ir svarīgi, jo ir daļa, kas ir paredzēta katram cilvēkam (доля, которая отведена каждому человеку). Ir pieticība, ir cilvēciskums, ir iekšējās robežas.

Iedomājies, ka uz dārzu robežas aug ķirsis un daži zariņi ir ieliekušies tavā dārza pusē: tu vari noplūkt kādu no tiem un domāt, ka tev uz to ir tiesības, kaut ķiršu koks atrodas kaimiņa dārzā, bet vari arī palūgt kaimiņam atļauju noplūkt šo ķirsi. Bet ir arī tādi cilvēki, kas ne tikai no savas puses noplūks, bet arī ielīdīs kaimiņa pusē un paņems tur. Esmu redzējusi visādus.

Par mūsu atbildību

Mēs visi esam dažādi. Bet mūs vēro. Visums mūs vēro. Un agri vai vēlu atjaunos harmoniju, ko mēs esam izjaukuši. Caur mums pašiem atjaunos. Un šis process var būt ļoti nepatīkams.

 

Kā kolhozu laikos mēs bijām pieraduši ņemt to, kas ‘slikti stāv”. Viens nedaudz paņēma, otrs kādu nieku… Bet sirdsapziņas līmenī tas, kā zīmogs nosēžās. Atceries, ka Visuma telpa (пространство) tevi vēro. Ieraudzīs visu, kas sakrājies dzīves laikā un cilvēks nesapratīs par ko viņam pēkšņi kāda slimība, diagnoze, depresija.

Tu vari uzreiz nesaprast, kādēļ tev ir depresija, bet kad atnāk izpratne, tad tu atzīsties sev, ka nebiji patiess, nebiji godīgs, iekāroji ko svešu, skaudi savai daudzenei par viņas vīru, dzīves apstākļiem, par viņas izskatu varbūt… Tu skaitīji to, kas tev nav, bet to, kas ir, neredzēji un nenovērtēji.

Saprotiet, tikai pēc tam atnāk izpratne par to visu, un šī traucētā, izjauktā harmonija caur dzīves likstām un slimībām grib atjaunoties un to dara caur cilvēka izpratni, atzīšanu un nožēlošanu.

Kad cilvēks apzinās cēloni, bieži notiek, ka slimība pazūd, uzsūcās arī bez ārstiem un zālēm… Un tu saproti, ka varbūt vienkārši vajadzēja ieraudzīt savas slimības cēloni. Bet cēlonis ta esmu es pati, es pati esmu atbildīga par to, kas manī ir iekšā sakrājies- no turienes esmu savilkusi, no šejienes…ko vajag un, ko nevajaga. Šīs nevajadzīgās lietas aizņem vietu tavā telpā- vai nu tu tās nelieto, vai tās ir vispār bez pietietojuma, vai arī tās tev neatbilst. Un vienā baltā dienā tu saproti, ka tava enerģētiskā telpa ir tavs mājoklis- ko tu ar to esi izdarījis! Kāds tas ir!? Elpot grūti, vietas vairs nav sev pašam.

– Mani uzrunāja, ka jūs akcentējāt uztraukšanos un nepaļaušanos uz Dievu, kā lepnību.

 

Tā arī ir tīrākā lepnība, kas saka, ka ”es paļaujos uz sevi”, pat zinot, ka tas ir nepareizi, vienalga turpinu stresot, uztraukties un domāt, ka es pats tikšu galā, ko tur Dievu traucēt. Tas galīgi nav prātīgi. Tev ir cīnītāja raksturs, tu centies, pieliec pūles, redzi laiks iet, enerģija iet, spēki zūd, bet cerētā rezultātā kā nav, tā nav. Tak apstājies, jel beidzot. Kādēļ tērēt savu enerģiju, ja var netērēt? Kādēļ izmest ārā laiku, ja to var nedarīt?

Protams, ka var 10 gadus pazaudēt dzīvojot ar vīru, kas tevi tevi nemīl, ko tu nemīli, kurš traucē tev. Tu pat apzinies, ka tas galīgi nav tavs cilvēks, ka viss jau ir atsrādājies, bet tu vēl 10 gadus velc, tieši tāpat, kā viena sieviete vakardienas konsultācijā.

Viņa saka, ka 12 gadus jau šādi dzīvojot. Un es viņai saku: ziniet, var būt arī tā, ka mēs satiksimies vēl pēc 12 gadiem un Jūs man teiksiet: ”es jau 24 gadus dzīvoju ar šādu vīru”. Izvēle vienmēr ir mūsu rokās. Kam no tā ir labi?

Jā, var arī pēc 10 un vairāk gadiem izmanīt savu likteni. Bet kāda ir jēga, ja to var un vajag izdarīt jau tagad? Var jau sevi attaisnot, kā vien ienāk prātā: ”jā, es viņu ļoti mīlēju kādreiz, jā mums tur bērni… Tā ir sevis nodevība, tā ir mazdūšība, nespēja sadzirdēt sevi, sajust Visaugstākā gribu, ļauties tai.

Vienmēr ir kāds Augšā, kas vadīs tevi un būs tev blakus… pat tad, kad tev šķiet, ka tu dari visu pareizi, pat tad vēl raitāk ies, ja tu ikdienā lūgsi:

Dievs vadi mani, ļauj man sajust tavu gribu un sekot tai. Iesim kopā. Dod man noticēt un paļauties, ka esmu uz pareizā ceļa

 

Par pareizajām izvēlēm

Man daudzi cilvēki, ļoti daudz ko sasnieguši un paveikuši nāk vien tādēļ, lai pārliecinātos, vai iet pa pareizo ceļu. Es viņiem jautāju, kāpēc jūs esiet atnākuši, jūs tak visu pareizi dariet, pareizi… Es viņiem saku, ka viss ir labi un pareizi. Un mēs tā skaisti parunājamies par garīgajām tēmām… Es esmu kā tulks, kā pavadonis, kas viņam nodod dvēseles vēstījumu.

Bet mēdz arī tā, ka atnāk cilvēks, kam viss ir slikti, kurš saprot un jūt, ka iet galīgi nepareizajā virzienā. Saku: Sen jau ej, bet turpini, cerībā, ka iziesi uz pareizo ceļu, ka tie ir tikai dzīves pārbaudījumi. Bet tā ir sevis pārvērtēšana, tu pārāk sevi noslogo, pārāk daudz domā, ej prāta pavadā. Prāts ir Tavs priekšnieks, tavs manipulators, tavs tirāns. Tavs prāts skrien pa priekšu. Un pat tad, kad tu zini, ka prāts nav galvenais varonis tavā dzīvē, vienalga turpini skrien tam iepakaļus. Tas ir paradoks. Tā ir tumsonība (невежество) savā ziņā…

Piemēram, atnāk pie manis visādi cienījamas sievietes, kas nodzīvojušas attiecībās ilgus gadus. Un tur parādās viņu necieņa pret sevi, sevis nodevība- pat zinot, ka viņas ir izdarījušas nepareizo izvēli, apzinoties, ka tās nav īstas abus augšupceļošanas attiecības, viņas turpina vilkt garumā. Veidojas mīlas trijstūti un četrstūri, viņas tik cer, ka vai nu viņš aizies no mīļākās, vai mīļākais aizies no sievas, vai, ka viņš mani beidzot apprecēs. Un pat tad, kad veselais saprāts saka, ka tas nekad nenotiks, viņas turpina cerēt.

 

Tas pats tai sievietei, par kuru pirmīt stāstīju- arī tur bija mīlas trījstūris. Ir skumji, ka cilvēkam ir dotas tik daudz iespējas dzīvē, bet viņš izvēlas palikt un spēlēties šajā līmenī, šajās enerģijās, un neiet uz priekšu. Reiz tas var atspēlēties pēc pilnas programmas, ko cilvēks uztvers kā sodu, bet kas īstenībā būs viņa paša izvēļu sekas.

Ir attiecības, no kurām ir jāprot aiziet un ir tādas, kurās jānovērtē tas cilvēks, kurš ir blakus, jāiemācās nolikt malā savas pretenzijas un ambīcijas.

Es bieži konsultācijas saku arī tā: paskatieties, kas jums ie blakus, ieraugiet kāds cilvēks, par tādu vīrieti simtiem sievietes sapņo. Jums tā ir paveicies, jūs pat vēl to nespējat apzināties un novērtēt. Viņas bieži atbild: ko jūs sakiet, parasts vecis- to nedara un šito man nedod…

Es tad saku,- bet viņam ir brīnišķīgas īpašības: viņš nekad nav jūs krāpis, pat skatījies apkārt, pat domu pieļāvis, viņš mīl jūs pa īstam. Apkārt ir tik daudz skaistu sieviešu, bet viņš redz tikai jūs.

No sākuma viņa it kā nemaz negrib to dzirdēt, bet pamazām tas sāk aiziet līdz viņas apziņai. Un liek paskatīties uz otru  un ieraudzīt Cilvēku sev blakus.

Jo Tu nekad nezini, kas atnāks vietā, ja noraidīsi savu cilvēku. Un, vai atnāks vispār. Varbūt tas, no kā tu atsakies, ir labakā likteņa dāvana šajā dzīvē?

Vai bieži cilvēki nožēlo?

Ļoti bieži. Kāds nevēlas to izrādīt, bet es to redzu un saku, jā, jūs esiet pieraduši būt stipri, nēsāt masku…

Vakar bija sieviete- kādas juridiskās firmas priekšniece. Ļoti valdonīga iesākumā, bet es zinu, ka tās ir maskas,- manI tās netraucē, jo es redzu aiz tām. Viņa raudāja ļoti, kad teicu: jūs nespējiet novērtēt to, kas jums ir dots, jūs nejūtiet savu dzīvi, jums dāvāto mīlestību. Vajag tak būt tik aklai, tik kurlai, lai ar divām augstākām izglītībām, augstā amatā atrodoties, saprastu,- ko tas dod? Kad esi tik nelaimīga un neapmierināta? Padomājiet, kā jūs redz apkārtējie? Ar kādām acīm uz jums skatās? Viņi no jums baidās! Vai arī izvairās no jums, nevēloties trāpīties ceļā. Ne tikai jūsu padotie, -visi cilvēki. Es jutu, ka no viņas burtiski ir jānorauj tās visas maskas. Un, ziniet, viņa neizturēja. Un tas ir labi.

Vēlāk mēs pārslēdzāmies uz viņas bērnu, un tur jau viņa bija tik ļoti sieviete, mīloša mamma…

Cik ļoti daudz masku mēs nēsājam. Tā arī ir sava veida aizsardzības mehānisms. Bet, ja to nēsāt pārāk ilgi, pārāk bieži , tā maska mēdz tik ļoti mums pieaugt, ka zaudējam savu īsto identitāti, -tevis vairs nav, tu esi pazudis, tu vairs neesi pats, tu jau esi aizmirsis, kāds esi pats.

– Ļoti daudz spēka aiziet šādu masku uzturēšanai…

Ļoti. Jo tā jau nav viena maska. Maskas ir daudz- katrai situācija, katram cilvēkam un videi.

Dzīve ir interesanta. Pie manis nāk cilvēki, es runāju priekš viņiem, bet cik daudz saņemu arī pati! Un arī pati saprotu, ka man pašai jāiemācās sevi mīlēt pa īstam, kā es citiem stāstu. Bet iemīlēt sevi, tas nozīmē darīt, to kas patīk. Ir jāiemācās pateikt nē un izvēlēties sevi, kad tas ir svarīgi.

– Atcerieties gadu atpakaļ mēs sēdējām tepat, pie šī galdiņa viesnīcā un runājām par būtiskām lietām, par to, uz kurieni ejam, kas notiek pasaulē un Latvijā. Ir gads riņķī. Kas ir mainījies? Kas notiek?

Mēs dažādi skatāmies un redzam pasauli. Jūs (par mani) vairāk skatāties, kā garīgais dziednieks, dvēsele. Jūs neapzināti jūtiet cilvēkus daudz dziļākā līmenī, jūtiet viņu problēmas un enerģiju. Jūs burtiski redziet šo enerģiju. Jūsu jūtība palielinās ar katru dienu, ejot šo ceļu. Un, jo dziļāk jūs spējat redzēt, jo spēcīgāk sajūtiet enerģijas. Jūs sajūtiet šīs enerģijas, -cik daudz emociju, problēmu cilvēkos, kas ir apkārt. Daudzi meklē, kā attīrīt un dziedināt sevi, bet daudzi vēl nesaprot, nejūt sevi. Saprotiet?

Ja cilvēkam parādās iespēja just, tad nevajaga vairs palikt tur, kur ir. Vajag pielietot gribu, piespiest sevi doties uz priekšu. Nevajag gaidīt, kad kāds grūdīs mugurā, bet pats, – sakopo savu gribu un sper soli uz priekšu.

Tas ir līdzīgi kā no rītiem. Noskan modinātājpulkstenis, bet ķermenis vēl guļ, tev ir jāpiespiežas, jāsaņemās, lai pieceltos. Tāpat arī šeit. Ir jāpieliek griba, jāsakopo sava enerģija. Tā palīdz tev piecelties. Tu piecelies, pakusties nedaudz un viss, jau esi gatavs būt ierindā. Diena ir sākusies un tu esi gatavs iet tālāk.

Arī dzīves ceļā tā ir, – tev ir jāparāda sava griba, bet tu to nedari. Un tā tas turpināsies un turpināsies. Tev iedod iespēju, kādu grūdienu, ideju- tu noraidi, neizrādi savu gribu, atkal to neizmanto, mīņājies uz vietas, nespēj izlemt.

Zini, tevi var atpakaļ atgriezt- rēķinies ar to! Un vienā brīdī, tu būsi atkal ar tādu pašu vīrieti, vai vēl sliktāku, vēl sliktākos apstākļos, darbā… Tev šķiet, ka tas nogodīgi, nesaproti, kā tas ir sanācis, bet īstenībā tās ir tavu izvēļu sekas. Tu baidījies no kaut kā jauna, jeb noticēji, ka neesi gatavs, ka tev ir pierasts tur, kur esi, liekas, ka esi drošībā, zināmā vidē…

Var būt tā, ka nevis tu esi atgriezies, bet tevi ir atgriezuši, lai dotu tev vēlreiz iespēju tomēr saņemt tās mācībstundas pēc kurām esi nācis. Tu neizmantoji savas iespējas, nenovērtēji Visaugstākā zīmes, nesajuti laika garu, saprotiet? Tevi nevis soda, bet it kā saka- atgriezies atpakaļ tajā bedrē, pasēdi, padomā, ko pats sev esi atņemis, neesi iedevis. Padomā, lai tev atkal iedotu jaunu iespēju. Līdz šim tev daudzas iespējas deva kā dāvanu, bet tagad nāksies jau vairāk piepūlēties, jo nenovērtēji, nesekoji savām sajūtām, savai sirdij…

Par sajūtām un cilvēkiem

Vai cilvēki ir savādāki? Tie, kas nāk pie jums?

Labs jautājums. Tas ir tik brīnumaini, kad es apzinos, cik ļoti abpusējas ir simpātijas pret Latvijas cilvēkiem. Mani tak tik daudz gadus te aicina, gaida. Tas patiešām ir brīnums, kas liecina vien pa to, ka ir kāda saikne, kāds uzdevums šeit…

Es sevi pieķeru pie domas, ka viss, ko mēs te darījām un daram nav bez rezultātiem. Tajā enerģētiskajā telpā, kurā darbojos, šeit Latvijā, ir palicis gaišāks. Ja nebūtu rezultātu tam, ko es daru, tad mani šeit nelaistu, es šeit būtu nevajadzīgs elements. Šeit ir tieši otrādi, es jūtu, ka esmu vajadzīga- vienmēr šeit viss sakārtojas vislabākajā veidā un cilvēki nāk tik brīnišķīgi! Augstākie Spēki vada un aizsargā (под подкровом Высших Сил), viss notiek pareizi un tā kā vajag. Atnāk tie, kam tas ir vajadzīgs, un kam nav, tos tā kā noved malā, – viņiem mainās plāni vai rodās šķēršļi.

Esmu pateicīga un jūtu, ka man Debesis saka: mēs tevi piepildām ar spēku, iedvesmu, enerģiju un mīlestību! Tu tikai dari, dod un dalies! Tu esi instruments- esi gatavs, uzskaņojies un ļaujies! Tad diena paiet viegli, komfortabli. Pat, ja vakarā krīti no noguruma, nogurums šis ir patīkama gandarījuma pilns.

Kāda sajūta ir par šo gadu?

Mums abām nevajag sapņot par to, ka būs vieglāk (smejās). Bet būs ļoti interesanti! Varu tikai pateikt, ka gads kopumā nebūs vienkāršs, tāpat kā arī iepriekšējie, taču klāt nāks daudz koncentrētākas enerģijas, notikumi, kas spiedīs. Laiks spiedīs. Nedod un nedos vairāk Augšas tādu garus termiņus, kā deva 5-10 gadi atpakaļ, pat gadu atpakaļ.

Notikumu būs vairāk un tie būs sarežģītāki. Jo augstāk mēs paceļamies (arī par mums abām runājot), jo notikumi tam pakārtosies.

Cilvēkiem šodien tiek radīti apstākļi priekš attīrīšanās, transformācijas, dziedināšanās, dvēseles evolūcijas. Bet mēs savā ziņā ejam pa priekšu, kā pavadoņi un nevajadzētu sapņot, ka mums dos atpūtu, vai ļaus iet pensijā 🙂 No mums gada ļoti daudz. Mēdz būt brīži, kad gribās visu pamest, būt tikai sievietei, sēdēt mājās, atlābt. Bet tas nebūs uz ilgu laiku. Tu jutīsi, ka tev tiek iedota enerģija (на тебя сбросили энергию), impulsu un atkal tu esi ieslēgts. Tu saproti, ka atlaides nebūs, mazāk darba nebūs, tieši otrādi- tev iedos pēc pilnas programmas, jo tavas enerģijas kļūst arvien spēcīgākas. Kas var nest, tam dod.

Mums abām ir ļoti paātrinājusies evolūcija, ļoti spēcīgi uz šo momentu, varbūt, ka jūs vairs tik daudz nerakstīsiet, bet bez darba arī neļaus būt, jums Augstākie Spēki gatavo jaunus sadarbības variantus, citos formātos, bet pavisam droši jūs nevarēsiet dzīvot parastu dzīvi, kādu dzīvo zemes sieviete. Un, jums tas patiks!

Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk saproti lietas. Lūk par šo gadu- tas nebūs vienkāršs, bet mums nebūs nekas briesmīgs, jo mēs esam pielāgotas jebkuriem apstākļiem, mēs tik ļoti sajūtam un reaģējam uz visu, kas notiek enerģētiskajā laukā, uz šīm jaunajām enerģijām, mēs spējam ātri, ātri adaptēties šīm enerģijas plūsmām. Mums nekas nedraud, izņemot to, ka tumsas spēki vēl vairāk traucēs. Pat apgaismotie svētie pastāvīgi lūdzās, lai spētu turēties pretī kārdinājumiem, uztraukumiem, bailēm. Katram var būt tādi brīži, bailes nepārliecinātība. Pat Jēzum Kristum bija. Mēs taču esam cilvēki, mums ir instinktīvā puse, pagātne, kas var izlīst un sevi parādīt. Taču pāri visam ir Gars. Un, kad Viņš ir kļuvis spēcīgs, esmu pārliecināta, ka atpakaļceļa vairs nav. Ka es nekad nespēšu būt vāja būtne, nekad.

Tev no Debesīm dod tieši tavas iespējas. Izmantot tās vai nē- tas tavā ziņā. Nevienam tu nevari nodot savas spējas, savu talantu. Es mēģināju. Cik daudzi cilvēki, izgāja šīs mācības. Ziniet, lielais vairums, kā bija patērētāji, tā palika. Jā, vienam- diviem, atvērās spēja dzeju rakstīt, automātiskais pieraksts, viņi vēlējās, lai gaišredzība atvērtos… Es saprotu, ka apziņa vēl nav gatava, nav sasniegusi attiecīgo līmeni. Un, kamēr nav- tev tas netiks dots, kā instruments. Mēs visi esam apveltīti ar gaišzinību. Tad es pati sapratu, ka man tas nav jādara. Nav jāveido šādas skolas, kurās skolnieki uzdot tāda tipa jautājumus: man vīrs vakar aizkavējās, sakiet vai viņam ir mīļākā? Un tas jau ir uz skolas beigšanu! Tik daudz informācijas, mācību, prakšu, meditāciju- bezjēdzīgi! Ja apziņa bija tur, tur tā arī palika. Kad pienāks laiks, tad pienāks. Nevajag viņiem dot, dot un dot. Katram ir savs laiks un ātrums. Zināšanas nav tad, kad tu izlasījis vienu grāmatu, skrien pēc otrās, trešās utt.. Zināšanas ir tad, kad tu izlasi kādu fragmentu, dzirdi kaut ko no skolotāja, pasēdi, sajūti, izlaid caur sevi, paskaties pa logu, apceri, ieņem šo zināšanu sevī…

Atceries, ka tevi ved un tu pats nevari aizskriet ātrāk.

Ziniet, mēs mostamies, un tas notiek pastāvīgi vienotā telpā, bez robežām laikā un ģeogrāfijā.

-..Ir ļoti plašs kļuvis garīgo piedāvājumu klāsts…

Raugaties, kaut vai ņemam 70-80 gadus, dzīve bija vienkāršāka, prasību mazāk, māju varēja neslēgt ciet, bērnus droši vienus uz skolu laist… nebija tik daudz agresijas, dzīvnieku patversmju, neizcirta tādus daudzumos mežus…

Tagad, kad it kā ejam progresa virzienā, šī sabiedrības noslāņošanās ir arven skaidrāk redzama. Priekšplānā parādās tie cilvēki, kas ir gatavi modināt un aiz sevis vest citus, kaut vēl pāris gadus atpakaļ viņi to neapzinājās paši. Viņi tika gatavoti. Un arī tagad daudzi tiek gatavoti. Varbūt viņi vēl nav pārliecināti vai gana drosmīgi, lai izietu priekšā, vai vēl nesaprot ko un kā darīt, kā izpaust savu iekšējo sajūtu un uzdevumu. Tagad ir parādījies internets un tas paver iespējas sākt darīt ar sociālo tīklu palīdzību. Citi cilvēki jūt un pievelkās. Agrāk nebija šādu iespēju.

Kontrasts palielinās. Ir arī tādi, kas ir saņēmuši daudz zināšanu, daudz garīgās enerģijas, bet nav mācējuši to virzīt pareizajā gultnē. Ir talantīgi, gudri, viedi un izglītoti cilvēki, bet viņi padodās dažādiem kārdinājumiem un neiztur pārbaudījumu. Jau no seniem laikiem uz šīs zemes ir pretstāvējuši divi spēki. Tās ir kā divas monētas puses. Divas dievišķības puses. pat kari, revolūcijas un ciešanas bija nepieciešamas evolūcijai. Tās satricināja enerģijas, cilvēkus un kalpoja kā dzinējspēks, kā progresa virzītājs. Pēc katras tumsas nāk saullēkts.

Tas pats notiek arī šobrīd. Mēs ar jums jau redzam visu savādāk. Tādi pārmaiņu laiki ir bijuši vienmēr- katram ciklam savs sākums un savas beigas. Visos laikos ir bijuši augsti izglītoti, garīgi un apgaismoti cilvēki, tāpat, kā ir bijuši tādi, kas dzīvo pilnīgā tumsībā.

Kad skatāmies uz pasauli ar kosmiskām acīm, tad aizraujās elpa- cik brīnumainā procesā mēs esam ierauti, ņemam dalību, cik tas ir aizraujoši!

Ja vaicājiet par manu darbu, – tāda koncentrēta ir kļuvusi mana enerģija arī, mani lasījumi ir kļuvuši daudz visaptverošāki. Agrāk es redzēju cēloņus, enerģijas līdz mammai un tētim, tagad gribu vai negribu, atnāk vecvecāki un vecvecvecāki pat, kas vēlās dot vēstījumu, jo citreiz cilvēks, kas atnācis uz konsultāciju, nes savas vecvecmāmiņas enerģiju.

Nesen vienā konsultācijā Kopenhāgenā arī jaunai sievietei atnāca vecvecmāmiņa, kura ir bijusi tik līdzīga it visā, skatienā, raksturā, darbībās… Viņa atbild, jā- man mamma visu laiku to stāstīja, vilka paralēles… Es viņus nesaucu, un tas nenotiek tāpēc, ka es to vēlos, nē- viņi paši nāk! Vēl vairāk un intensīvāk! Man ir tik interesanti- it kā robežas vairs nepastāvētu! Es vienkārši atskaņoju to, ko man saka. Viņi (mūsu senči) nāk, lai palīdzētu.

Es pati ieklausos, kas ar mani notiek, kad es pastīvīgi esmu šajā lasīšanas procesā. Tak, manis nav tās, kas bija gadu atpakaļ! It kā ārēji esmu tā pati, vai ne? Enerģijas ir mainījušās un arī jūs esiet cita. Mūsos viss taču mainās šūnu līmenī, orgāni, asins sastāvs. Mēs esam citi. Katra jūsu saruna ar cilvēkiem, vai kad jūs rakstiet grāmatu vienatnē, saprotiet, šajos momentos notiek enerģiju izmaiņas, ko mēs mēdzam saukt par transformācijām, tāpēc nav vairāk tās Intas, kas piesēdās, reiz uzrakstīt pirmo grāmatu, nav tās Intas, kas uzstājās pirmo reizi zāles priekšā, nav tās, kas pirms gada sēdēja šeit man pretī.

Reiz notikās jūsu satikšanās ar grāmatas lasītājiem, semināru klausītājiem, ar mani- enerģijas savijās, izmainīja visus un katrs aizgāja pārveidots.

Tāpat mēs telpā nekad neesam vieni. Tur ir arī būtnes (сущности и существа)(rāda ar roku augstāk un pavisam zemu)- tās arī ir klāt katrā šādā procesā. Kad mūsos deg gaismiņa, viņi visi uz skrien uz to (бегут к огоньку)(Alija smaida). Vilki arī mēdz iet uz ugunskuriem, kur pulcējas cilvēki. No vienas puses viņi mūs gribētu apēst, no otras, ir bailes- viņi slēpjās, vēro no malas, kas notiek. Viss apkārt ir dzīvs un Dieva radīts… Visam zem šīs saules ir vieta, nozīme un uzdevums.

Mīlestība pāri visam

Mīlestība ir tēma, par kuru augstākas nava. Visam pamatā ir mīlestība. Es daudz esmu runājusi par mīlestību, gan 90 gados, gan 2-tūkstošajos, daudz skaistus vārdus, daudz līdzības esmu stāstījusi, bet tagad ir pielecis 🙂

Es domāju, ka es runāju par mīlestību, bet īstenībā ir tā, ka mīlestība ir tā, kas runā caur mani. Jo citādāk es nevarētu atskaņot katru dienu citu cilvēku problēmas, sāpes, katru dienu vienu un to pašu gadu desmitiem. Tam taču būtu jāapnīk, būtu jārodas kādam protestam. Bet tieši tā ir mana dzīve, es nevaru darīt ko citu, dzīvot savādāk. Es pat nevaru iedomāties darot, ko citu.

Izrādās mīlestība caur mani strādāja, caur mani izpaudās. Es teicu, meklējiet mīlestību, dzīvojiet mīlestībā…bet izrādās, ka es pati esmu tajā bijusi un ļāvusi caur sevi plūst… To nevar izstāstīt vārdiem…

Kad agrāk man cilvēki atzinās jūtās, teica, ka sajūsminās, rakstīja pateicības vēstules, vēlējās ciešāku draudzību, es norobežojos, pat dusmojos- jā, šādi mana cilvēciskā daļa reaģēja. Teicu, ka tā neesmu es, ka esmu tikai šo enerģiju translators, starpnieks, ka viss no Augstākā…

Tagad esmu sapratusi, ka cilvēki vienkārši atbildēja uz to, kas caur mani plūda. Ar mīlestību uz mīlestību. Un, es ļauju visam tā būt. Piekrītu Dievam, ka viņš caur mani strādā, bet es vienkārši ļauju, neprotestēju un netraucēju. Un sev arī netraucēju. Mēs visi augam, paliekam viedāki un pieņemošāki, arvien smalkāk izjūtam enerģijas.. Un par ko gan vēl vairāk sapņot?!

Ja es tagad sāktu domāt, tad prāts droši vien kaut ko sameklētu, bet tā, kā ir patlaban, ir ļoti labi. Varu staigāt vienā džemperītī, izmazgāju – uzģērbu, izmazgāju uzģērbu. Visa garderobe stāv, bet vairs nav intereses tērēt enerģiju uz izvēļu izdarīšanu :)(smejas). Man vairs nav svarīgi, ko cilvēki domā un arvien mazāk prasību.

Kad tava iekšējā daba paliek arvien spēcīgāka un arvien mazāk svarīgs ir tas, kas ārpusē.

Bet, attiecībā uz cilvēkiem, vēlos patiekt, ka ar ļoti daudziem vairs nevēlos komunicēt. Iesākumā sevi par to nosodīju, kā tad tā, bet tagad saprotu, ka mums ir pašiem arī jāpiedalās un jāizdara izvēles, kas mums der un kas nē. Ko mums vajaga un ko nē. Ir semināri, kur var nākt katrs, kas vēlas, bet uz individuālajām konsultācijām un privātajā jomā, es atstāju izvēli savā ziņā. Un, manuprāt, šajā laikā tas ir svarīgi. Nav nepieciešams draudzēties un dzert tēju ar visu pasauli. Priekš manis vienatne ir viena no skaistākajām dāvanām, man nekad nav garlaicīgi pašai ar sevi! Tā ir mana telpa, mans laiks, kurā es esmu laimīga!

Nav nepieciešams cilvēkam būt pastāvīgi pūlī, cilvēkos, pat starp radniekiem. Nevajag domāt, ka tu visu laiku kādam esi kaut ko parādā, visos liet mīlestību… ir jābūt laikam sev, brīžiem vienatnei. Tajos brīžos notiek kaut kas ļoti maģisks, kas nekad nenotiks cilvēkos.

 

Kad mēs klusējam, mūsos var ienākt Visums, mūsu trauks var piepildīties un nav nepieciešams uzreiz skriet un to visu izdalīt. Vajag ļauties un atļaut. Kad mēs paklusējam, uzreiz nekrienam, nestāstam, enerģijas turpina nākt un veidojas kaut kas ļoti jaudīgs. Es vēroju šo procesu un apbrīnoju- enerģija iegūst citas īpašības, kad tai ļauj sevī virmot, gatavoties, nostiprināties. Tāpēc tagad es saprotu, cik svarīgi ir būt vienatnē un klusumā pēc iespējas biežāk…


Mēs vēl parunājām šo un to, bija laiks Alijai posties uz vilcienu, lai dotos uz mājām, lai atkal martā būtu atpakaļ Rīgā.

Kopā mēs runājāmies 2,5 stundas, no kurām tikai 40 minūtes ierakstīju. Bet arī šīs 40 minūtes, pārrakstot tekstā sanāca 8 pilnas lapas… 🙂

Es devos prom ar ļoti pacilātu sajūtu, kāda ir tikai tad, kad saruna notiek no dvēseles uz dvēseli. Tādas mijiedarbības rezultātā bagātinās abas puses…

Šīs dienas, kamēr gatavoju materiālu, biju šīs sarunas iespaidā un daudz, kas manī iekšā sakārtojās un risinājās… Aizdomājos par to, ka manā dzīvē arī ir vēl vairāki tādi cilvēki, kuru klātbūtnē rodās tā īpašā telpa- kaut kas notiek, kaut kas saslēdzās, pēkšņi top skaidrs, atnāk, kam jāatnāk un pazūd, kam jāaiziet…

Un, kādam atkal šādu telpu radu es… Esmu pateicīga par šīm abām pusēm.

Ceru, ka tu sajuti noskaņu, vēstījumu un atradi arī sev kaut ko aktuālu!

2018.gada 18.janvārī

 
 

Lai izdodās iet pa Savu Ceļu ar vieglumu un prieku!

Inta

 
 
Posted on Leave a comment

Pārdomas par šo laiku

Pārdomas par šo laiku

Šodien Rudens Saulgrieži. Aiz loga knapi virs nulles un līst kā pa Jāņiem… Biju ieplānojusi pirms

Kaukāza brauciena novākt dārzu, bet laikapstākļi liek iekurt kamīnu un iedegt sveces. Un rosina uz pārdomām.

Ar septembri jūtos nonākusi citā realitātē, kura ir arī pašai ir nepierasta… Šis ieraksts ir tikai tāda saruna pašai ar sevi. Varbūt vēl kādam noder…

PLŪSMĀ BŪT

Vienā brīdī biju zaudējusi kontroli pār savu ideju ūdenskritumu un aizmirsusi savu apņemšanos vairāk dzīvot plūsmā, vairāk šeit un tagad, patiešām izgaršojot katru dzīves dienu, stundu, momentu. Pati sev nemanot, ieplānojos līdz nākamā gada vidum, apkrāvos ar ceļojumu plāniem, organizēšanu, papildus uzsākot arī visādus jaunus projektus. Kaut paralēli taisīju ciet arī vecās durvis, tomēr neizdevās to izdarīt harmoniski, – vienā brīdī vienlaikus iesākto projektu gūzma draudēja mani aprakt…

Tas lika apstāties, atslēgties no pašas radītā vāveres riteņa un pārskatīt savus ierastos rīcības modeļus, izanalizējot, kāpēc es turpinu inerces pēc darīt lietas, kas vairs sen neatbilst manām vibrācijām, kādēļ es uzņemos tik daudz, -no vienas puses darot to, kas patīk un šķiet tik labs un vajadzīgs, no otras puses reāli sev nodarot pāri. Kas man liek to darīt? Kas manī liek to darīt?

Sākot rakt un ielūkojoties sevī, var atrast visu ko: nemācēšanu atrast līdzsvaru starp došanu sev un došanu citiem, nemācēšanu (nevēlēšanos?) dzīvot sev, nemācēšanu nospraust robežas, atteikt,  ”pasaules glābēja” sindroms utml…

Kā jau pati rakstīju augusta un septembra enerģiju raksturojumā- tās enerģijas, kas tagad nāk no Universa, izmaina pasauli un izmaina mūs. Un tas notiek ļoti lielā ātrumā. Mūsu prāts netiek tam līdzi un mēs turpinam iet iemītās takas, rīkoties kā ierasts, iet virzienā, kas izvēlēts kaut kad tālā pagātnē… Taču mēs vairs neesam tie paši, kas bijām, pasaule ir cita (pat, ja ārējā bilde nav paspējusi nomainīties) un tie mērķi vai tas virziens, ko reiz esam izvēlējušies varbūt vairs nemaz nepastāv. Taču mēs turpinām iet. Uz nekurieni, iespējams.

Tik ļoti skaidri es sajutu, ka turpmāk nekas nebūs tā, kā mēs domājam un plānojam. Nevienā jomā un dzīves sfērā. Domāju, ka pēdējo pāris mēnešu laikā jau daudzi no mums to ir sajutuši savās dzīvēs. 

Tas, kas ir svarīgi, aktuāli, pieprasīts, svarīgs pašlaik, tāds var nebūt jau pēc mēneša. Spēja būs elastīgam, dzīves plūsmā, ātri pārkārtoties, pieņemt jauno un atlaist veco, palikt vai ātri atgriezties savā līdzsvara (miera, harmonijas) punktā, ir un tuvāko gadu laikā būs visvērtīgākais mūsu instruments.

Tie, kas runā par to, ka karma ir atcelta, lai vienkārši atver acis un paraugās apkārt. Vai kaut kas par to liecina? Likums, ko sēsi, to pļausi vai, ko no sevis atdod, tas pie tevis atgriežas, ir viens no Visuma bāzes likumiem,- kā gan un kas gan to tā pēkšņi varētu atcelt? Lielākā ķibele gan tagad ir ar to, ka vecajās enerģijās, galējas dualitātes apstākļos šo karmisko pingpongu varēja spēlēt nesteidzoties cauri dzīvju dzīvēm, kamēr pašlaik ir pavisam cits stāsts, ko ar piemēru, varētu raksturot šādi:

Iedomājies, ka tu esi uzņēmies kādu projektu, kas jāpabeidz 5 gadu laikā, no kuriem 4 esi reāli stiepis gumiju un sačkojis, pēdējo gadu sāc kaut ko knibināt un esi sapratis, ka ir ziepes, jo apjoms patiešām ir 5 gadu apjoms. Plus vēl pēkšņi izlasi līgumu, kur nodošanas termiņš izrādās ir par dažiem mēnešiem ātrāks nekā biji iedomājies. Lūk, pēdējais teikums ir par to laiku, kas ir pašlaik un vēl tuvākos pāris gadus būs.

Tagad vienlaicīgi jāiemācās plūsmā būt, noskaņoties un pielāgoties tam, kas nāk, vienlaikus intensīvi metot nost veco balastu, strādājot ar sevi, atbrīvojoties no vecajiem domāšanas modeļiem, vecajām piesaistēm, vecā Es…

ENERĢĒTISKĀ KRĪZE PADZIĻINĀS

Ar to domāju pieeju dzīvības enerģijas resursiem. Liela daļa cilvēku saprot, ka enerģijas un spēka trūkst, taču daļa to neapzinās un neapzinātā līmenī cenšās šo enerģiju iegūt visos iespējamos veidos.

Cilvēku, kuriem ir pietiekama un pastāvīga pieeja vertikālajai  (Visuma) enerģijai ir ļoti maz. Tie, kas attīstas un strādā ar sevi, izmanto dažādas tehnikas, prakses un metodes, kas ļauj aktivizēt dzīvības enerģijas plūsmu. Tas palīdz kādam vairāk kādam mazāk.

 Ja neatkabinies no 3D realitātes matricas programmām, tad praksēm jākļūst arvien vairāk un intensīvākām, lai spētu palikt esošajā realitātē daudz maz formā. To, kas atkabinās no matricas programmām arvien vēl ir ļoti, ļoti maz,- tiem enerģijas plūsma nopietni palielinās un prakses jau ir tikai izvēles jautājums.

Ar matricas programmām šeit domāju visus tos domāšanas un uzvedības modeļus, kas tur cilvēku 3D uztveres diapazonā. 

Diemžēl arī tie, kas teorētiski pat ļoti labi izprot jautājumus, kas saistīti ar jaunajām enerģijām, ar to, ka dzīvojam Ilūzijā (Maija, Mittote), ka notiek Pāreja utt., savā ikdienas realitātē turpina barot sistēmu, iet uz sistēmas darbu, ņemt kredītus, baidīties par iztiku, laist bērnus skolā, vakcinēt, lietot medikamentus, jo baidās izkāpt no tā visa. Baidās darīt. Un, lūk, – tās ir tās gan mentālās, gan karmiskās programmas, ierobežojošie uzskati, bailes, neziņa utt, – katram savs komplektiņš. 

Jo, ja tā ņem, nav nekas vienkāršāks, kā rīt uzrakstīt atlūgumu, nepalaist bērnu skolā utml.- to var izdarīt vienas dienas laikā. Mēneša laikā var atdod dzīvokli bankai vai veikt privātpersonas bankrota procedūru. Tāpat var aiziet no destruktīvām atteicībām, pārstāt ļaut darīt sev pāri utt., tikai mēs turpinam to visu darīt, pat labi zinot, ka tas nav pareizi…

Lūk, un te ir nopietna problēma.

Kamēr mēs nesaprotam, ko mēs daram nepareizi, sekas nav tik dramatiskas, jo mēs esam kā mazgadīgi bērni, kuriem kriminālatbildība netiek piemērota. To piemēro, kad cilvēks pieaug un sāk apzināties ko dara. Un, ja mēs apzinamies, ka daram nepareizi, bet to turpinam darīt, agri vai vēlu mūs paņems aiz apkakles …

Cilvēkiem enerģijas trūkums paliek arvien izteiktāks, – es to jūtu arī savā vidē. Piemēram, ārkārtīgi izteikti, organizējot A.Menšikova semināru, kur piesakās liels cilvēku skaits, kas nav manā lokā. Lai cik es sīki un smalki aprakstu visas pasākuma detaļas, izskaidroju reģistrācijas kārtību, puse no interesentiem, raksta un jautā to, kas ir skaidri jau pateikts un bija izlasāms.

Cilvēki nelasa, neizlasa līdz galam, jo taupa savu enerģiju, kas jau tā ir maz. Kad, mēs veltam kaut kur savu uzmanību, pieslēdzam prātu, mēs tērējam savu enerģiju.

Vieglāk ir rakstīt jautājumus, lai kāds veltītu savu laiku un uzmanību tev, tādejādi izsitot enerģiju priekš sevis no kāda cita. 

Daudzi mēģina ievilkt diskusijās, uzdodot virkni papildus jautājumu, kas šķiet tik ikdienišķi un normāli, kamēr tie, kas to dara nesaprot, ka mēģina izsist sev enerģiju, bet tie, kas atbild, neapzinās, kāpēc viņus šie cilvēki tā kaitina. Kaitina, jo ir vēlme neatdod savu enerģiju, sargāt to, it īpaši, ja nenotiek līdzvērtīga enerģiju apmaiņa.

Tā ir tikai viena sadzīviska situācija, bet tas notiek masveidīgi un visās sfērās. Kad enerģijas deficīts nebija tik liels, tad arī tu nepievērsi uzmanību tādiem sīkumiem, bet tikko katra enerģijas lāse kļūst zelta vērta, tev ieslēdzas apzināta vai neapzināta reakcija.

Vēl viens piemērs. Tu ar draugiem aizej uz tikšanos. Visi savā starpā runājās, dalās, jūs katrs ielieciet savu enerģijas daļu kopējā traukā, kur tā vairojas un visi var pasmelties, bagātināties un aiziet mājās pacilāti, gandarīti un iedvesmoti. Taču viens no draugiem sēž telefonā vai runā pa to. Viss, kopējā laukā rodas caurums, pa kuru visu dalībnieku enerģija aiziet nekurienē… 

Tādu sadzīvisku situāciju ir ļoti, ļoti daudz, tikai pašiem jākļūst vērīgiem pret to, kas apkārt notiek. Vislabāk to parāda tavs iekšējais stāvoklis, sajūtas,- ja kādā situācijā rodās diskomforts, tam vienmēr ir iemesls. Jā, var būt, ka nostrādā kādi spoguļi, ego programmas, taču ļoti bieži intuīcija signalizē par nepareizu energoapmaiņu, par vampīriņiem, toksiskiem cilvēkiem utml., kuri atrodas līdzās.

NOSLĀŅOŠANĀS PALIELINĀS

Kādēļ es tik droši atļaujos prognozēt, ka būs tikai grūtāk? Jo pagaidām, 3D realitāte vēl joprojām turpina audzēt muskuļus. Tas nozīmē, ka vēl ir ļoti daudz cilvēku, kas turpina to uzturēt ar savu baiļu programmām, kredītiem, patēriņu…saviem resursiem un savu enerģiju. 

Kas par to liecina? Tālu nav jāmeklē,- kaut vai Akropole un palielinātā Alfa, – tirdzniecības centri. Tātad pieprasījums ir, patērētāju skaits turpina palielināties.

Protams, ka arī apzināto cilvēku skaits palielinās, dažādas eko kustības utml, taču tām ir grūti pastāvēt esošās sistēmas modelī tīri saimnieciski. 

Plaisa starp tiem, kas ir un iet uz 4D (nākotnes realitātes modeli) paliek arvien izteiktāka. Par to esmu jau daudz rakstījusi. Interesanti, ka šajā laikā es šo noslāņošanos arvien vairāk redzu tajā, ko dēvē par pašattīstības sfēru…

Pagājušo nedēļu es ar izbrīnā ieplestām acīm skatījos mazu fragmentu no video, kur viens pieaudzis cilvēks 21.gadsimtā mēģināja pārliecināt citus pieaugušus cilvēkus par to, ka katram īstam latvietim ir jābaro veļi un komentāros bija gana daudz tādu, kas prasīja receptes, no kādiem produktiem, kādā laikā utml.

Es nebūt nenoliedzu astrālā plāna un no fiziskā plāna aizgājušu dvēseļu fragmentu esamību tajā, tieši otrādi. Taču to, ka šajā gadsimtā, jaunājās enerģijās būtu ar gariem jāstājās  kaut kādos kontaktos, mani izbrīna patiešām.. Visādas arhaiskās prakses ir izvilktas dienas gaismā, tiek noliktas uz pjedestāla, paziņojot, ka viss vecais ir patiesi vērtīgais. Vai patiešām tā ir?

100-200 gadus atpakaļ cilvēkam, kad vajadzēja nokļūt uz kādu tālu vietu, viņš jūdza zirgu un brauca. Nedēļām un mēnešiem. Vai tagad to nevarētu? Protams, ka varētu, tikai mūsdienās mēs nezin kāpēc izvēlamies lidmašīnu. Jo laiks un enerģijas ir tādas, kas prasa ātrumu, tehnoloģijas,- šajā dzīvē ir jāpaspēj daudz vairāk, tādēļ mēs te esam atnākuši.

Vai ar zirgu braukt ir viennozīmīgi slikti un nepareizi? Nē, es domāju. Pat samērā ekoloģiski, svaigs gaiss, skaisti skati apkārt 🙂 Tikai, vai paspēs sasniegt mērķi šajā dzīvē 🙂

Nedaudz izvērsts arī mans skatījums uz šo tēmu no Aleksandra:

Ceturtdienas klātienes sarunu vakarā bija doma padalīties, iesmaidīt par šo veļu barošanas pasākumu, jo zināju, ka savējie sapratīs. Tomēr to neizdarīju, jo aizdomājos, kāda reakcija būtu veļu barotājiem, ja viņiem pateiktu, ka es esmu kontaktā ar civilizācijām un Spēkiem virs 7D, jo man vairs neinteresē enerģiju apmaiņa ar astrālo plānu nekādā izpausmē:) Mani droši aizsūtītu ārstēties! 🙂 vai, labākajā gadījumā, iesmaidītu, līdzīgi kā es to darīju 🙂

Savu virzienu/redzējuma pārstāvji tik aktīvi klūp virsū citiem vai aizstāv savu, ka atliek vien pabrīnīties, kur te ir mīlestība un pieņemšana, kam it kā vajadzētu būt katras un ikvienas garīgās mācības vai prakses pamatā… 🙂 

Tieši pieņemšanas praktizēšana arī mani ir aizvedusi pie tā, ka esmu izveidojusi savu slēgto vidi, kur pievelkas tie, kas tieši šajā brīdī rezonē ar manu skatījumu, manu pasaules redzējumu, kam var noderēt mana pieredze un enerģijas. 

Pieļauju, ka arvien vairāk un vairāk meistaru ies uz šādu klubiņu tipa mijiedarbības veidu, lai neprovocētu citādi domājošos, lai publiskajā telpā nevairotu kaut kādas negācijas, strīdus un neradītu platformu vibrāciju pazemināšanai sev un citiem. Vismaz pāris gadus, jeb tik ilgi, kamēr enerģiju svaru kauss nosvērsies par labu 4D, tas vienkārši būs racionāli un mazinās šīs noslāņošanās izraisīto viļņošanos.

Tas ir tāds pārejas periods, kad paralēli notiks arī dažādu meistaru (līdzīgās vibrācijās, bet ar katram savu pieeju, virzienu) sadarbības veidošanās. Tā es to šobrīd redzu.

Kaut arī mēs saprotam, ka nākotne ir par vienotību, par saplūšanu, par kopienām utt, pašlaik vēl ejam uz arvien lielāku atdalītību visās jomās un sfērās…

Kādreiz bija kopienas, tad dzimtas, tad spēcīgas ģimenes, kur vairākas paaudzes dzīvoja kopā, tad jaunie sāka atdalīties, tagad jau arī daudzi laulātie vēlas atsevišķus ”štābiņus” (dzīvokli, garāžu, vasarnīcu, lauku māju- vēl otru objektu)-vismaz rezervē.

Šī noslāņošanās, atdalīšanās notiek arī attiecībā uz radiem un draugu loku, kas sijājas, paliekot arvien šaurāks. Tātad, šajā aspektā mēs vēl ejam pa lejupejošo līkni, kas nav ne labi, ne slikti, – tā ir vienkārši attīstība. Kad nonāksim zemākajā punktā, tad atkal sāksim čupoties, bet jau pēc citiem principiem. Nesen izlasīju rakstu par problēmām, kādas ir  t.s. gaismas kopienās, kas apliecina tikai to, ka idejas ir un tās ir labas, taču pašu cilvēku apziņas un gatavības līmenis vēl nevelk.

Tomēr, kam jānotiek, to novērst nevar. Jaunā pasaule jau pastāv, kaut ar fizisko redzi to ir grūti pamanīt. Tā pastāv cilvēkos, kuri izvēlas attīstīties, kuri katru dienu izdara izvēli kļūt par labāku sevi, kuri sāk citām acīm raudzīties uz pasauli, uz Zemi, sāk izdarīt citādākas izvēles un pieņemt uz sirds sajūtu balstītus lēmums.

Ir jāpieņem tās grūtības, kas skar un skars katru no mums, kā nenovēršamas, kā mūsu pašu kādā citā līmenī izvēlētas. Mēs šodien veidojam nākotni un to pasauli, kurā dzīvos mūsu bērni.

Lielākajai daļai no mums nāksies mainīt gan domāšanas veidu, gan dzīvesveidu…

Noķēru sevi pie domas, ka šī gada sākumā šķita, ka personīgi attiecībā uz sevi, ir ļoti daudz izdarīts un tagad būs arvien vieglāk, sāksies jaunā un skaistā nākotne. Jau jūlijā sapratu, ka tā ir bijusi vien ilūzija 🙂 Man vēl ļoti daudz kas jādara attiecībā uz dzīvesveida maiņu, jāiemācās novilkt veselīgas robežas, atrast līdzsvaru starp iekšiņu un āriņu un pasaule katru dienu mani trennēs pieņemšanā!

LAI katram izdodas harmoniski izstūrēt savu laiviņu pārmaiņu viļņos un vējos!

Esam!

Inta

2019.gada 21.septembrī